Tuvākajos mēnešos Latvijas amatierteātros sāksies mana stāstījuma „Briesmone” dramatizējumi. Ar gadiem, strādājot nevalstiskajā sektorā un esot ciešā saiknē ar valsts lēmējinstitūcijām, arvien vairāk saprotu, kāds teātris notiek.
Ne par velti, ja šobrīd Latvijā brūk nacionālie profesionālie teātri, tad aktivizējas vietējie un reģionālie amatierteātri. Jo tauta bez teātra nespēj iztikt. Ar teātri, uzliekot maskas, cilvēki atklāj savu problēmu, pauž savu viedokli un neapmierinātību, stāsta par saviem sapņiem, aizsargā sevi. Rit pamatīgs psihoterapijas process, jo mūsu valstī nepārtraukti kādam ir vajadzīga palīdzība.
Mana Briesmone ir viena no šī teātra izrāžu varonēm, kura gadiem ilgi tikusi nīcināta - ierobežota, sasista un pamesta. Viņas uzdevums bija samierināties, jo tāds bija sabiedrības viedoklis. Taču Briesmone noskaitās, sacēlās un kādu nogalināja. Vai tā drīkstēja? Vai sabiedrības viedokļi sāks šķirties?
Lietojot vārdu „Briesmone”, es jūtu, ka esmu spiesta domāt ne tikai par vienu pašu sievieti no kādas mazpilsētas, bet gan par Latvijas sievietēm kopumā. Vai mēs kļūstam par briesmonēm? Kādam un cik garam ir jābūt ceļam, lai sieviete no jaunas, naivas, zināšanas un mīlestību alkstošas, uzticīgas meitenes kļūtu par agresīvu, nogurušu, vientuļu un cinisku politiķi vai uzņēmēju. Kāpēc sabiedrība baidās no stipras sievietes?
Pārvarot šķēršļus, kas sievietei mūsu valstī tiek likti ceļā uz viņas sabiedriskās darbības vai privātā biznesa karjeru, tiek iznīcināta sievietes būtība, patiesā personība un, briesmīgākais, arī talanti. Mūsu vide ir piesātināta ar tādu negatīvismu, nabadzības sindromu, viedokļu uzspiešanu, īpaši plašsaziņas līdzekļos un birokratizētajā valsts mašinērijā, kas neļauj elpot brīvi domājošam, izglītotam un saprātīgam cilvēkam. Sievietei. Kāpēc sabiedrība neatbalsta stipru sievieti?
Mēs ieraugām Briesmoni politikā, uzņēmumā, tad arī ģimenē, mīlestībā. Mēs saskatām Briesmoni tur, kur viņas nemaz nav – starp citādi runājošām, ar citādu ādas krāsu, sakropļotām un ar citādu seksuālo orientāciju. Traģikomiski šajā izrādē ir tas, ka šo „briesmoņu” skaits ar katru gadu desmitu palielinās, jo „nebriesmoņi” – vīrieši izgaist. Tāda nu ir valsts statistika. Vai tiešām drīz briesmones metīsies virsū citām briesmonēm? Vai sāksies pašiznīcināšanās, kas atkal dos priekšrocību „nebriesmoņiem”? Tiem, kuru politika turpinās gadsimtiem ilgi piekopto „briesmoņu” radīšanas politiku. Jocīga tā Latvija ir gan.
Laila Balga
