Man bijā tā laime piedalīties “Call to Europe” konferencē Roterdamā un Hāgā. Es vēlējos atklāt jaunus web risinājumus no citu valstu pieredzes, bet daudz spēcīgāk man palika atmiņā cita veida pieredze: ļoti personīga un mani mainoša, ar kuru vēlos padalīties, un aicinu arī Jūs izteikt savas pārdomas.
Pavasaris, Holandes tulpes un enerģiska grupa cilvēku, kas karsti diskutē, ir radoši un atvērti. Tomēr kaut kas zīmīgi atšķirīgs!? Ne tikai tas, ka daudz lietu tika labāk izteikts repojot kā runās un ne tikai tas, ka lielākais prāta vingrinājums bija neierasto vārdu atcerēšanās. Ieskatoties dalībnieku sejās, ievēroju, ka lielākā daļa dalībnieku ir paši no imigrantu ģimenēm vai minoritāšu grupām savās valstīs. Ap 100 jaunieši, 17 valstis, vairāk kā 30 etniskās saknes. Tas bija Interesants un latviešiem netipisks izaicinājums maniem steriotipiem un skatījumam uz sabiedrību.
Kā tik dažāda grupa varēja sadarboties 7 dienu laikā? Nu jāsaka, ka galvenā lieta, par ko grupa vienojās, ir tā, ka liela daļa sabiedrības Eiropā tiek diskriminēti un ka “viņi” (ES vadītāji, dažādu līmeņu politiķi u.tml.) neinformē jaunatni par iespējām iesaistīties, nenovērš diskrimināciju un vispār neievēro to sabiedrības daļu, kas tīri tehniski vairojās daudz labāk lielā daļā Eiropas. Par pārējo gan vienošanās nebija - ne par to, vai ir un vai vajag Eiropas identitāti, cik tālu imigrantiem ir jāpieņem etniskās pamatgrupas kultūra un paražas, cik lokanai ir jābūt likumdošanai. Visas šīs diskusijas mums, latviešu grupai (un latviešu bija neierasti daudz), lika aizdomāties par to, kā Latvijai izdosies tikt galā ar integrāciju, kad mūs piemeklēs Eiropas kulta kustība – imigrācija? Neņemšos komentēt politikas skaidrojumus, kuri sprāga viens pēc otra no konferences dalībniekiem par viņu individuālajiem piedzīvojumiem un netaisnībām valstīs, kurās tie dzīvo. Šķiet ka konferencē nebija neviena nozares eksperta, kas spētu salīdzināt un skaidrot jautājumus no juridiskā viedokļa. Tas bija viennozīmīgi konferences mīnuss un dažreiz atgādināja tādu “ AA” tikšanos. Tomēr es secināju lietas priekš sevis:
- Imigrācija ir jautājums, par kuru gan personīgi, gan valstiski ir jābūt definētam viedoklim, jo, kad process ir neorganizēts un nekontrolēts, var būt un būs pārsteigumi;
- Manuprāt, integrācijai visproblemātiskākā sabiedrības grupa ir imigrantu bērni, kuri ir pa vidu starp vecmāmiņas tradicionālo, vecāku pazemīgo un jaunās pases sabiedrību;
- Katram labi būt atvērtam pret dažādām kultūrām, kas dzīvo un var dzīvot kaimiņos. Cilvēki ir dažādi arī zem parančām vai parūkām. Un, izmantojot katra stiprās puses, var tikai uzlabot savu projektu, diskusiju, savu intelektualitāti.
Bet varbūt var valsti vienkārši aizslēgt un izslēgt visus televizorus? Vai arī varbūt var sākumā organizēt visas valsts kursus “visi atšķirīgi, visi vienlīdzīgi”, lai iebraucēji, tāpat kā citi ar fiziskajām atšķirībām cilvēki justos ērti mūsu sabiedrībā? Nezinu, ko labāk atbalstīt, nezinu, kāds liktenis piemeklēs Latvijas sabiedrību, kad pie mums rausies imigrantu grupas. Bet varbūt nerausies?
Konference pieņēma arī rezolūciju, kas noteikti atšķiras no citām ES konferenču rezolūcijām. Skatiet šeit www.calltoeurope.nl. Seko dalībnieku ziņām twiterī ar meklēšanas kodu #cte10. Galvenokārt atšķiras ar to, ka nav ne vārda par papildus līdzekļu piešķiršanu. Uzsvars ir uz cilvēku un sieviešu tiesību ievērošanu, līdztiesības garantēšanu darba meklējumos, informācijas pieejamību par ES vai par ES pilsonības iespējām un draudiem utml.
Imigrantu organizāciju līderos tomēr ir tāds spēks un iniciatīva (kā daudzos jauniešos, kuri noticējuši sev). Viņus vada patriotisms (bet ne gan par jauno mītnes zemi) un vēlme viens otram palīdzēt.
Foto: europa.eu
Egita Aizsilniece
