Piektdien, 30.aprīlī Daugavpilī notikušajā Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā diskusijā ar nosaukumu „Kāpēc nepieciešams starptautiskais aizdevums?”. Daugavpiliešiem bija iespēja tikties ar DnB Nord bankas ekonomikas ekspertu Pēteri Strautiņu, žurnālistu, ekonomikas nozares komentētāju Paulu Raudsepu, kā arī diskusijas vadītāju filozofu prof. Igoru Šuvajevu.
Eksperti sniedza savu skatījumu uz aizdevumu nepieciešamību, bet atnākušie Daugavpils iedzīvotāji ar interesi uzdeva jautājumus par to kā un kāpēc šāda situācija radusies un ko tā nozīmē Latvijas valsts nākotnei.
Diskusijas pamata jautājums, kuru uzdeva tās vadītājs abiem ekspertiem jau diskusijas sākumā bija par skaidrojumu aizdevuma nepieciešamībai. „Par starptautisko aizdevumu runāts ļoti daudz un bieži, bet secinājums, kas rodas pēc šīm sarunām – aizdevums bija jāņem, jo bija jāņem. Vai tiešām tā bija, un kāpēc tad mums ir nepieciešams starptautiskais aizdevums?” jautāja I.Šuvajevs.
Pēteris Strautiņš pauda savu skatījumu uz notikušo, cenšoties izskaidrot, kādēļ radās aizdevuma nepieciešamība: „Kad Latvija 2004.gadā pievienojās Eiropas Savienībai, strauji pieaugu mūsu iedzīvotāju un uzņēmumu spēja aizņemties naudu ārzemēs. Jau pirms pievienošanās ES Latvija piedzīvoja 4-5 gadu periodu, kad ekonomika attīstījās diezgan strauji un stabili – auga gan patēriņš, gan rūpniecība, gan eksports. Kā dzīvē mēdz gadīties, panākumi nes iedomību un nepamatotu pašpārliecinātību, tādēļ nākamajos 5 gados iepriekš paveiktais tika lielā mērā sabojāts, nepareizi izmantojot ES sniegtās plašās iespējas.
Kas notika? Visi steidzās izmantot aizņemšanās iespējas, naudu aizņemoties galvenokārt patēriņam. Nekustamo īpašumu tirgus bija viens no šiem veidiem, kas kā liels sūknis vilka iekšā milzīgās no ārpuses plūstošās naudas summas. Cilvēki ņēma kredītus, lai pirktu dzīvokļus un mājas, lai vēlāk darbotos kā nekustamo īpašumu mākleri, kad nauda bija pa īstam iegriezusies. Izveidojās tā sauktais nekustamo īpašumu burbulis – pārāk liels patēriņš, pārāk liels optimisms un straujš parādu pieaugums. Tajā laikā tie bija nevis valsts, bet privātā sektora parādi, kas auga milzīgos ātrumos – 2-3miljardi latu gadā. Valsts ārējais parāds nebija pārāk liels, tādēļ arī problēmas nopietnība netika laikus saskatīta. Pasaulē jau radās šaubas par situāciju Latvijā un bažas, ka Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem aizdotā nauda varētu tikt zaudēta. Līdz ar to sāka mazināties naudas ieplūde, valdība sāka reaģēt novēloti un kā papildus slogs vēl nāca pasaules lielākā finanšu krīze 60 gadu laikā.
Mēneša, divu laikā praktiski apstājās kreditēšana, apstājās naudas ieplūde ekonomikā un krīzes dēļ strauji saruka Latvijas eksports. Valsts nonāca krasā naudas trūkumā, kad dažu mēnešu laikā tika noēstas valsts budžetā uzkrātās rezerves un šajā laikā radās arī problēmas Parex bankai.
Latvijas valstij bija trīs nesavienojamas problēmas – ar saviem resursiem valsts nevarēja glābt vienlaikus banku sistēmu, ekonomiku un arī valūtu. Šādā brīdī vienīgais, ko varēja darīt, pie kā griezties bija SVF un ES. 2008.gada beigās valsts sāka aizņemties lielas naudas summas, lai stabilizētu finanšu sistēmu un daļēji finansētu valsts budžetu. Budžeta ieņēmumi strauji kritās, ja nebūtu aizdevuma, ne tikai algas sabiedriskajā sektorā samazinātos, bet būtisku samazinājumu piedzīvotu arī pensijas un pabalsti. Aizņemšanās neatrisina visas problēmas, bet, ja tā nebūtu, gan peļņas, gan izdevumu samazinājums būtu ārkārtīgi straujš.
Tagad tas ir noticis pakāpeniski un lielākā ceļa daļa jau noieta, nākamā gada budžets piedzīvos izmaiņas. Tomēr budžeta konsolidācija,, visticamāk, būs mazāka par 450 un 500 miljoniem, par kuriem runāts iepriekš.
Vai Latvija šobrīd lien parādos, ko nevarēs atdot? Es domāju, ka nē. Protams, ir nepatīkami, ka šāds parāds ir pieaudzis, bet tas nav kļuvis un, manuprāt, arī nekļūs katastrofāli liels. Šobrīd samazinās privātā sektora parāds, jo cilvēki un uzņēmumi tomēr cenšas kredītus apmaksāt. Vienlaicīgi tiek ņemti ļoti maz jauni kredīti. Tomēr rodas situācija, ka tie, kam ir darbs un viņi pelna, kredītus neņem, lai gan varētu to darīt. Savukārt citiem nav darba, jo nauda neplūst iekšā ekonomikā.
Šobrīd varu teikt, ka kredītu bez šaubām vajadzēja ņemt, bet tagad valsts uzdevums ir šo aizņemšanos pamazām apturēt un sākt parādus atdot. Savukārt privātajam sektoram, kas uz to ir spējīgs, gan ģimenes cilvēkiem, gan uzņēmumiem, vajadzētu iziet no pārspīlētā pesimisma un aizņemties. Būtiski ir, lai šoreiz kredītus nevis vienkārši tērētu, bet gan investētu tālāk un valstij būtu iespēja attīstīties.”
Pauls Raudseps sniedza plašāku ieskatu situācijas starptautiskajā kontekstā: „Latvija nav maza saliņa, kas viena dzīvo pasaulē, tādēļ mums ir jārēķinās ar to, kas notiek pasaulē un kā mēs šajā sistēmā iederamies. Pēc finanšu krīzes pasaule ir fundamentāli mainījusies un mums šai situācijai ir jāspēj pielāgoties. Ir daudz grūtāk piesaistīt naudu, turklāt pasaule ir ļoti neiecietīga pret tiem, kas savus parādus nevar atdot.
Grieķijas situācijā redzam, ka viņi ilgi pretojās palīdzības lūgšanai, bet šobrīd valsts ir nonākusi katastrofālā situācijā. Turklāt arī aizdevuma procenti pie tik sliktas situācijas ir daudz lielāki. Latvijas aizņēmums ir ar aptuveni 3,5% likmi, savukārt Grieķijai aizņemties var tikai ar 7 – 8%, kas ir ievērojama atšķirība. Šīs valsts piemērs ir viens no tiem, kas parāda, ka Latvijas gadījumā tomēr tika pieņemts pareizs lēmums, aizņemoties naudu.
Ir jāsaprot arī, ka ārējais valsts parāds nav nekas briesmīgs, jo arī tad, kad naudu neaizdod šādas starptautiskas organizācijas, notiek nemitīgas investīcijas, kas arī veido ārējo parādu. Tā, piemēram, Lielbritānijas ārējais parāds saglabājās 300 gadus. Jā, tas bija lielāks un mazāks, bet bija. Tajā pašā laikā šī valsts spēja kļūt par pasaules lielvalsti, lai gan parādus nenomaksāja un nekad negrasījās pilnībā nomaksāt. Arī ASV ārējais parāds ir pilnīgi visu tās pastāvēšanas laiku.
Pirms diviem gadiem dažādi aizdevēji meta naudu pakaļ un bija vienalga, vai tā ir Latvija, Mozambika vai Grieķija, kam aizdot, jo šķita, ka viss ir pilnīgi droši. Tomēr tagad, pēc piedzīvotās krīzes pasaulē, aizdevēji skatās daudz uzmanīgāk kam un cik aizdot.
Skatot pasaules situāciju redzam, ka tādas valstis kā ASV un Lielbritānija akumulē milzīgus parādus. Viņu valsts parādi aug ārkārtīgi strauji, kuru segšanai būs nepieciešami naudas aizdevēji. Un loģiski, ja aizdevējam ir jāizvērtē vai aizdot ASV vai Latvijai, tad, protams, lielvalstīm ar labākiem reitingiem ir lielākas izredzes šo naudu saņemt.
Ja mēs ceram piesaistīt naudu ne tikai valdībai, bet arī ekonomikai, lai uzņēmumi varētu aizņemties un atgrieztos investīcijas, mums ir jāpierāda, ka šī ir stabila valsts, stabila vide, kur investori zina, ko viņi var sagaidīt. Lai to izdarītu, mums jāspēj nodrošināt, ka pašreizējā aizdevuma programma tiek novesta līdz galam. Pretējā gadījumā mēs parādam, ka teicām vienu, bet darām citu un uz mums nevar paļauties. No starptautiskā aspekta šis ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Nākamie gadi būs tie, kad naudu būs ļoti grūti piesaistīt un sliktie parādnieki tiks sodīti. No abiem šiem viedokļiem ir skaidrs, ka, ja gribam nostabilizēties, mums ir jāpierāda, ka Latvijai kā valstij var uzticēties un savus parādus varēsim atmaksāt."
Par diskusiju ciklu
„Eirodzīve – kāpēc?” ir EK pārstāvniecības Latvijā vadītājas Ivetas Šulcas ierosināts diskusiju cikls – neformālas sarunas pie kafijas galda par sabiedrībai būtiskām un aktuālām tēmām, kas saistītas ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
2009. gadā paredzēto diskusiju grafiks un papildus informācija par diskusijām atrodama EK pārstāvniecības Latvijā mājas lapā http://ec.europa.eu/latvija/ un www.esmaja.lv.
