#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
DISKUSIJA: Cer, ka Eiropa palīdzēs. Vai ar to pietiek?
, 2010. gada, 08.septembris

Ko darīt, ja Latvijā netiek ņemti vērā Eiropas Savienības politikas dokumenti? Vai ar sūdzību Eiropas Ombudam būs līdzēts? Diskusijā par šiem un citiem jautājumiem piedalās Eiropas Komisijas Latvijas pārstāvniecības vadītāja Iveta Šulca, Ministru prezidenta Valda Dombrovska padomnieks Gints Freimanis, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris, Rīgas Juridiskās augstskolas lektore Kristīne Krūma un žurnāliste Māra Libeka.

M. Libeka: - Cik tālu esat tikuši ar Eiropas Ombudam sagatavoto sūdzību par zemo cilvēku veselības aizsardzības līmeni Latvijā, par tā neatbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem?
V. Keris: - Patlaban ir parakstījušies aptuveni piecdesmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Parakstu vākšana mūsu parakstu vākšanas punktos ilga līdz 31. augustam, bet līdz 15. septembrim mēs vēl pieņemam parakstus ārpus šiem speciāli izveidotajiem punktiem. Saskaitīsim, noformēsim, iegrāmatosim un nosūtīsim Eiropas Ombudam Eiropas arodbiedrību protesta akcijas dienā 29. septembrī.
M. Libeka; - Cilvēki cer, ka Ombuds palīdzēs uzlabot ārstēšanās kvalitāti, pieejamību un atrisināt citus jautājumus, ko nespēj mūsu valsts politiķi. Bet vai cerības piepildīsies? Turklāt šaubas rodas arī tādēļ, ka daži politiskie spēki, piemēram, partiju apvienība „Atbildība” šo parakstīšanās akciju mēģina izmantot kā savu priekšvēlēšanu kampaņu.
V. Keris: - Vēršanās pie Ombuda nekādā gadījumā nepievils cilvēku cerības tikai tādēļ, ka šeit iesaistījies arī kāds politisks spēks, jo ne jau politiķiem mēs iesniegsim šo sūdzību. Tā ir uzrakstīta uz zināmu faktu pamata un tiks nosūtīta attiecīgai Eiropas Savienības institūcijai. Bet visi, kas vēlās atbalstīt Latvijas iedzīvotāju tiesības saņemt kvalitatīvu un pieejamu veselības aprūpi, drīkst iesaistīties šajā akcijā. Mums nav nekāda pamata šķirot labajos, sliktajos, gaišajos, tumšajos spēkos. Tiesa, jāatzīst, ka tikai viens politiskais spēks ir paudis atbalstu šai akcijai, tas arī viss par politiķiem runājot.
M. Libeka: - Vai tomēr vienkāršākais ceļš nebija sūdzēties tepat Satversmes tiesā, ka netiek ievērots valsts pamatlikuma 111. pants( valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu)?
K. Krūma: - Vispirms atbildēšu, vai vajadzētu vērsties Eiropas Ombudā. Līguma „Par ES darbību” 168. pantā ir nepārprotami norādīts, ka veselības aprūpes pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšana, kā arī pakalpojumu sniegšana ir dalībvalstu atbildība. Tātad Eiropas Savienības līgumā ir skaidri pateikts, ka tie jautājumi, par kuriem satraukumu pauž Latvijas iedzīvotāji, patiesībā ir pašas Latvijas kompetencē, un ES šajā gadījumā nav teikšanas.
Ombuds atbild tikai par tiem jautājumiem, kurus dalībvalstis ir deleģējušas Eiropas Savienībai. Ombuds nav kompetents atbildēt par jautājumiem, kas skar veselības aprūpes pakalpojumus un medicīniskās aprūpes organizēšanu. Tas nevar iet tālāk par ES līgumā nospraustajām kompetences robežām, jo tad pats pārkāptu ES līgumu, par ko saņemtu aizrādījumu no citām institūcijām.
Runājot par Satversmes tiesu, es nevaru vienpersoniski atbildēt, jo Satversmes tiesas kolēģijai trīs tiesnešu sastāvā ir jāņem vērā vairāki būtiski nosacījumi pirms uz pieteikuma pamata ierosina lietu.
M. Libeka: - Tad jāsecina, ka ES pamattiesību hartas un citu dokumentu pārkāpuma gadījumā nav nekādas jēgas vērsties ES institūcijās?
K. Krūma: -Pirms vērsties ES, ir jānoskaidro ES kompetence, kas ir ierobežota. Ja valsts pārkāpj cilvēka pamattiesības, var vērsties Satversmes tiesā. Atsevišķos gadījumos var palīdzēt arī Administratīvās tiesas.
Vienlaikus Latvijas mediķu organizācijas, pacientu aizsardzības biedrības un citas nevalstiskās organizācijas var sēsties pie viena galda ar atbildīgajām amatpersonām un kopīgi risināt sāpīgos jautājumus, kā tas ierasti notiek pilsoniskā sabiedrībā.
V. Keris: - Es piekrītu, ka tikmēr, kamēr nebija stājies spēkā Lisabonas līgums, ir tieši tā, kā jūs teicāt. Bet tagad situācija ir citādāka. Līgums par ES darbību noteic, ka ES kompetence ir koordinēt un papildināt dalībvalstu politiku, arī veselības aizsardzībā. ES politiskajai darbībai ir jāparedz, jānodrošina iedzīvotāju augstas kvalitātes veselības aizsardzība, arī tas ir rakstīts līgumā.
Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Borrozu kungs pagājušā gada septembrī, vēršoties pie Eiropas Parlamenta, solīja veltīt visus savu spēkus, lai Eiropa sasniegtu savus jaunos mērķus panākot, ka Eiropas prioritāte ir cilvēks. Ko mēs esam sagaidījuši? Mēs neesam dzirdējuši nevienu aizrādījumu no ES par to, ka Latvijas veselības aprūpei ir piešķirts tik mazs finansējums, kam Eiropā nav precedenta. Cilvēki gaidīja, ka būs reakcija. Pirmajā jūnijā, Šulces kundze, kad mēs tikāmies ar Valūtas fonda un Eiropas Komisijas pārstāvjiem un es personīgi ziņoju par nopietno situāciju veselības aprūpē mūsu valstī, vai bija kaut viens komentārs no EK Latvijas pārstāvniecības puses? Ne vismazākā.
I.Šulca: - Mēs visi piekrītam , ka situācija ir nopietna un ir vajadzīgi risinājumi. Var, protams, klauvēt ļoti skaļi pie kaimiņmājas durvīm, bet šis jautājums pirmām kārtām ir risināms savā mājā. Ombuds pieņems izskatīšanai arī viena pilsoņa Kera sūdzību, ja tā ir pamatota, bet pat miljons parakstu nedod ES Ombudam tiesības iejaukties jautājumos, kas ir nacionālās varas atbildībā. Nav vienota Eiropas veselības aprūpes standarta, ir 27 valstu veselības aprūpes modeļi. Kopīgi valstīm ir mērķi un vērtības, kuras valstis ir noteikušas Pamattiesību hartā. Tās ir pieejama, taisnīga un solidāra veselības aprūpe.
Jūs aicināt Komisiju pieskatīt valsts rīcību, uzspiest viedokli no ārpuses, bet, saskaņā ar līgumu par ES darbību, veselības politika ir dalībvalsts atbildība. Valdībai sociālie partneri ir svarīgāki par Eiropas Komisiju, jo jūs esat sabiedrības priekšstāvji, kuri var uzraudzīt, piemēram, struktūrfondu izlietošanas efektivitāti. Kāpēc sociālie partneri sarunās ar valdībām, sākot no 2006. gada, nav spējuši panākt risinājumus, kas rada stabilitāti veselības aprūpē, kāda, piemēram, šodien ir Igaunijā?
Jūs, Kera kungs, publiskajā telpā aktīvi pozicionējaties kā prasītājs. Tai pat laikā jūs nenoliegsiet, ka tās ir sekas iepriekšējai politikai, tāpēc situācija ir smaga. Tas, acīmredzot, ir bijis viens no iemesliem, kāpēc jūs ierosinājāt šo iniciatīvu rakstīt sūdzību Eiropas Ombudam. Jūs mēģināt panākt ar ārējiem rīkiem seku novēršanu, kaut gan esat bijis līdzdalīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs strādājat Nacionālajā Trīspusējā sadarbības padomē no 2006. gada. 2007. gada beigās Kalvīša kungs kā Ministru prezidents prezentēja Trīspusējās sadarbības padomē budžetu 2008. gadam. Mēs visi zinām, ka 2008. gads bija kritisks un gada beigas- dramatiskas, jo Valsts kasē nebija naudas, nerunājot par finansējumu veselības aprūpei. Es ar interesi paskatījos protokolu no pieminētās Trīspusējās sadarbības padomes sēdes. Kalvīša k –gs informē, ka ir nopietni ekonomikas pārkaršanas indikatori, simptomi un EK stingri iesaka, jo komisijai nav cita mandāta, ka jāveido budžets ar trīs procentu pārpalikumu. Kalvīša piedāvājums jums ir viens procents pārpalikuma veselības aprūpei. Jūs , Kera kungs, jautājiet, bet kāpēc nav 0,5 procenti?
V. Keris: - Tā varētu būt. Kas tur slikts?
I. Šulca: - Bet jūs taču labi zināt, ka pašreizējā situācija valstī ir sekas iepriekšējai politikai. Līdzdalības demokrātija nozīmē parlamenta, valdības un sociālo partneru atbildība par valsts nākotni. Jūs esat sabiedrības priekšstāvji, profesionāļu grupa, kura var uzraudzīt, piemēram, to pašu struktūrfondu izmantošanu. Kāpēc sociālie partneri sarunās ar valdību no 2006. gada nav spējuši panākt risinājumus, kas rada stabilitāti veselības aprūpē, kāda, piemēram, šodien ir Igaunijā? Es ļoti rūpīgi iepazinos ar visu, ko pēdējā gada laikā esat runājis publiskajā telpā un jūs vienmēr pieminat sistēma ir normāla, problēmas ir ar finansējumu.
V. Keris: - Trīspusējās sadarbības padomei un tās lēmumiem diemžēl ir tikai rekomendējošs raksturs. Premjers tagad pārmet, ka Veselības ministrija ir nepareizi saplānojusi līdzekļus, nav sniegusi precīzu informāciju. Pagājušajā gadā divās, šogad vienā Trīspusējās sadarbības padomes sēdē nepastarpināti informējām valdību, premjeru par situāciju veselības aprūpē,par to, kāpēc steidzami ir nepieciešams finansējums. Padome ieteica valdībai palielināt finansējumu un pievērst lielāku uzmanību cilvēkresursu attīstīšanai. Kāpēc valdība ignorē to, ko lemj Trīspusējā padome, to jūs vara pavaicāt Dombrovska kungam.
M. Libeka: - Dombrovska kungu šeit pārstāv padomnieks Gints Freimanis, tad pavaicāsim viņam.
G. Freimanis: - Tas nav noslēpums, ka plānošana Veselības ministrijā, mazākais, izraisa izbrīnu. Mēs redzam tos ciparus, kā šobrīd saplānoti izdevumi slimnīcām. Mēs zinām, ka pēdējos gados slimnīcās ārstējušies vairāk nekā 300 tūkstoši pacient, bet 2010. gadā ministrijas ieplānotais skaitlis pēkšņi ir 195 tūkstoši pacientu.
Kera kungs mēdz piesaukt ciparus, pārmest, ka finansējums ir kritiski zems. Man licies dīvaini, ka arodbiedrības vadītājs manipulē ar vienu ciparu, proti, ka veselības aprūpei ir jāpiešķir četri procenti no iekšzemes kopprodukta. Bet tam nav nekādas nozīmes. Treknajos gados, kad bija nauda, simtiem miljonus tērēja būvniecībai, un nevienam nebija iebildumu. Šeit ir jautājums par prioritātēm.
Singapūra ar tādu pat medicīnas budžetu kā Latvija, zem četriem procentiem, ilgdzīvošanā apsteidz ASV par diviem gadiem. Jautājums nav par cipariem, bet gan par veselības sistēmas efektivitāti un vai mēs visu esam izdarījuši savās mājās, lai ietu žēloties ārpus Latvijas. Vienā slimnīcā desmit miljonu pārtēriņš valsts iepirkumu konkursā, otrā – tikpat, bet mēs ejam pie Eiropas Savienības institūcijām un sakām, ka mums ir balta un pūkaina veselības aprūpes sistēma un tagad šitā sliktā valdība to vienkārši grauj, tāpēc kaut kas ir steidzami jādara. Tā sistēma ir veidota gadiem, Latvijā vienmēr ir bijuši vieni no sliktākajiem veselības rādītājiem, jo problēma tiek risināta ar neadekvātiem līdzekļiem.
V. Keris: - Tomēr Pasaules Veselības organizācija (PVO) vērtējot, cik liela uzmanību valstis pievērš veselības aprūpei, kā vienu no svarīgākajiem rādītājiem izmanto piešķirtos procentus no IKP. Pēc tā tad arī secina, vai valdība atzīst vai neatzīst veselības aprūpi par prioritāti. Mēs pieturamies pie PVO iedibinātās prakses.
Piekrītu, daudzi miljoni tika iztērēti celtniecībā, bet, kā mēs labi zinām, tā ir arī Eiropas projektu nauda, kas tiek izmantota infrastruktūras uzlabošanai un ko nedrīkst tērēt algām. Jāatzīst, ka šī nauda ir ļoti veiksmīgi ieguldīta, piemēram, ambulatorajos centros. Runājot par lielajām slimnīcām, neesmu redzējis nevienu pacientu, kurš teiktu – guldiet mani gaitenī vai vecajā korpusā, lai tikai neaizietu miljoni celtniecībai.
M . Libeka: - Valsts kontroles revidenti publiski ziņojuši par miljoniem latu izšķērdēšanu Rīgas lielajās slimnīcās. Bet nevienu tas neuztrauc, tikai naudas kā nav, tā nav.
V.Keris: - Arodbiedrības uzdevums nav sekot, cik likumīgi vai nelikumīgi tērē naudu. Arodbiedrība rūpējas par darbinieku labklājību, lai viņi būtu atpūtušies, kvalificēti un lai varētu pilnvērtīgi sniegt palīdzību slimniekiem. Arodbiedrība diemžēl ir teju vienīgā, kas to dara, toties mums ir daudz institūciju, kas nodarbojas ar ķeršanu. Ja ir žuļiki, nu ķeriet viņus, katram ir jādara savs darbs!
M.Libeka: -Vai tad labklājība un naudas rezervju meklēšana neiet roku rokā? V. Keris: - Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Pirms sešiem septiņiem gadiem daudz runāja par to, ka gultas dienu un medicīnas pakalpojumu tarifi slimnīcās nesedz pat pašizmaksu, ka nenotiek godīga tirgošanās starp pakalpojumu sniedzējiem un pircējiem. Veselības norēķinu centrs slimnīcas nostāda fakta priekšā, sak, mēs jums piedāvājam līgumus par konkrētām summām – gribiet slēdziet, gribiet neslēdziet! Tātad valdība nosaka gan pakalpojumu cenu, gan arī pati tos nopērk. Tādēļ tarifi visu laiku ir reālajai situācijai neatbilstoši zemi. Tas ir tik vispārzināms fakts, ka par to vairs pat nerunā. Bet tas noveda pie tā, ka, sniedzot palīdzību, slimnīcas bija spiestas palikt parādā par medikamentiem un citām medicīnas precēm. Valdība, labi zinādama, kā tas notiek, parādus pielīdzināja.
G. Freimanis: - Problēma ir ar finansiālo disciplīnu, bet jūs par to absolūti nesatraucaties. Tikko teicāt, ka labi zināt, kāda ir prakse – slimnīcas nebaidās tērēt, cik grib, jo tik un tā tām samaksās.
V. Keris: - Ja slimnīcā ieved akūti slimu pacientu, viņu pieņems, nevis atstās aiz durvīm tikai tāpēc, ka , lūk, aprēķinātais ir beidzies. Tas ir pret sistēmu, nedisciplinēti utt., dēvējiet to, kā gribat.
G. Freimanis: - Pastāstīšu jums vienu konkrētu piemēru. Cilvēkam pirms pusotra gada operēja celi. No rīta viņš iegāja slimnīcā, vakarā - iznāca. Pirms pāris nedēļām viņam veica tādu pat operāciju, tikai otram celim. Šoreiz viņš četras dienas nogulēja tajā pat slimnīcā. Izskatās, ka patlaban notiek liela mēroga sabotāža.
V.Keris: - Slimnīcās tiek ievesti arvien sarežģītāki slimnieki, tāpēc ir augstāka mirstība un ilgāka ārstēšana. Tas diemžēl ir savstarpēji saistīts.
I.Šulca: - Vai tiešām visa vaina ir naudas daudzumā? Naudu var tērēt dažādi. Līdzekļu sadale atspoguļo valsts prioritātes. Līdz 2013. gadam no kopējā struktūrfondu finansējuma veselības aprūpei valsts plānojusi novirzīt 11% ambulatorajai ārstniecībai, 4,5% - neatliekamajai palīdzībai, bet visvairāk - 84,8% jeb 207 miljonus latu - stacionārajai aprūpei. Vai Latvijas nākotne ir slimnīcās un slimos cilvēkos?
Saskaņā ar ar EK ziņojumu, bezmaksas medicīnas pakalpojumu klāsts ir ierobežots, pacientu maksājumi no personīgajiem līdzekļiem ir ļoti lieli. Tad par ko iestājas arodbiedrība? Igaunija neļauj saviem pacientiem maksāt vairāk kā tikai par pirmajām desmit dienām un tikai 11 latus jeb 1,10 latu dienā. Savukārt Latvijā griesti ir 250 latu. Kaimiņvalstī vizīte pie ģimenes ārsta, operācijas un magnētiskā rezonanse ir bez maksas.
V. Keris: - Mēs cīnāmies par to, lai finansējums pieaugtu, pacientu iemaksas samazinātos, valsts apmaksāto ārstniecības pakalpojumu loks paplašinātos.
Kad Igaunijā samazināja slimnīcu skaitu, politiķi finansējumu nevis nogrieza, bet palielināja. Tagad Igaunijā valsts finansējums ir nedaudz zem pieciem procentiem no IKP. Bet Latvijas valdības viena no stratēģiskajām kļūdām ir tā, ka, samazinot slimnīcu skaitu, paralēli tika samazināts jau tā niecīgais finansējums. Tā kļūda ir steidzami jāizlabo.
I.Šulca: - Ja jūs gribat risinājumus, tad nevajadzētu prasīt tikai finansējuma palielinājumu, bet arī piedāvāt priekšlikumus, kā ietaupīt efektivizējot. Eiropas Komisija, piemēram, saka: veselības aprūpes efektivitāte ir problēma, jo uz 1000 iedzīvotājiem ir liels hospitalizēto skaits – 234 cilvēki. Vidēji slimnīcā tiek pavadītas 9.6 dienas. Sociālā partnera uzdevums ir ne tikai prasīt, bet arī līdzdarboties labas politikas veidošanā.
V.Keris: - Atbildīga pozīcija ir glābt valsti no izmiršanas un tas prasa pienācīgu finansējumu veselības aprūpē.
I.Šulca: - Jūs ļoti labi zināt, ka ES aizdevums neļauj Komisijai iejaukties veselības sistēmas veidošanā un nevienu brīdi nav atbrīvojis valsti no atbildības par veselības aprūpi.
V.Keris: - Saprašanās memorands ir oficiāls dokuments par naudas aizdošanu, ES politikas sastāvdaļa un pavisam noteikti arī ES rīcība. Šai rīcībai, saskaņā ar visu, ko mēs iepriekš runājām, bija jāparedz, ka visi tie pasākumi, kas tiek veikti, tomēr nodrošina pieejamu augstas kvalitātes veselības aprūpi. Tad viss būtu bijis kārtībā.
Pasaules Bankas eksperti 2007. gadā vērtēja Latvijas veselības aprūpi un SVF pārstāvji apstiprināja, ka savās rekomendācijās un politikā viņi balstās uz šo ekspertu slēdzieniem. Šajās rekomendācijās bija norādīts, ka finansējums veselības aprūpei būtu jāpalielina līdz vidējiem ES jauno dalībvalstu rādītājiem.
Vajadzētu ņemt vērā, ka mēs neprasām līdzekļu palielinājumu absolūtos skaitļus, mēs prasām taisnīgu proporciju – 4 procentus no IKP nākamgad, bet 2015. gadā – 4,6 procentus no IKP.
I. Šulca: - Ja Eiropa nebūtu palīdzējusi, tad nākamajos trīs gados veselības aprūpes budžets būtu vēl trīs reizes mazāks nekā patlaban. Skaitļi, kurus saucat , ir mērķis, uz kuru ir jātiecas. Budžets nav gumijas balons. Vai jūs piedāvājat noņemt pensionāriem, izglītības darbiniekiem? Vai celt nodokļus?
V. Keris: - To es jums atbildēšu, kad būšu premjerministrs. Bet, nopietni runājot,ja mēs prasītu desmit procentus no IKP, tad tiešām mūsu prasības būtu neproporcionālas, neloģiskas un neizpildāmas. Mēs prasām to, ko paredz starptautiskā prakse.
G. Freimanis: - Kur garantija, ja iedosim sešus procentus no IKP, ka izsaimniekošana neturpināsies?
V. Keris: - Esmu gandarīts, ka jūs man uzdodat jautājumus, kuri ir ministru kompetencē. Atkārtošu vēlreiz – arodbiedrība nedublē ministrijas funkcijas.
I. Šulca: -Sociālajiem partneriem līdzdalības demokrātijā ir savi 33 procenti balsstiesību un atbildības. Jūs vadāt profesionāļu apvienību un varat pateikt ministrijai, kā strādāt labāk.
V. Keris: - Šis jautājums būtu jārisina valdībai kopumā.
G. Freimanis: - Jums ir pilnas tiesības nākt ar konkrētiem priekšlikumiem un teikt: lai mēs izvairīties no nesaimnieciskas naudas šķērdēšanas, ir jādara tas un tas. Tāpēc interesanti būtu uzzināt, ko jūs darītu, ja būtu ministrs un jums būtu pieejama visa tā nauda, kas tiek prasīta veselības budžetam?
V. Keris: - Ja es kandidēšu uz ministra amatu, es būšu gatavs jums atbildēt arī uz šo jautājumu.
G. Freimanis: - Nav svarīgi, kurā barikāžu pusē jūs atrodaties, bet jums tomēr vajadzētu pateikt, kā varētu sasniegt labākus rezultātus pat ar šo nelielo veselības aprūpes finansējumu.
I.Šulca: - Tas, ka Igaunijas veselības aprūpei ir piešķirts vairāk naudas nekā Latvijas medicīnai, apliecina, ka sociālie partneri gadiem ir ļoti aktīvi strādājuši ar politiķiem un viņu viedokli nevar ignozrēt.
M. Libeka: - Lisabonas līgums piedāvā labākus apstākļus veselības aizsardzībai, ES pamattiesību hartas pareizu piemērošanu... Tad iznāk, ka tie ir tādi vispārīgi vārdi, kuriem nav seguma?
K. Krūma: -Eiropas Savienība nav panaceja visām nacionālajām nelaimēm. Lielākā daļa ES valstu uzskata, ka veselības aprūpes sistēma šajās valstīs funkcionē pietiekami labi un tādēļ nav nepieciešams veidot kādus citus ES kopīgus standartus. Tas pats jāsaka arī par Pamattiesību hartu. Īpaša uzmanība jāpievērš 51. pantam, kurš noteic, ka harta ir saistoša ES institūcijām, tai skaitā EK, tikai attiecībā uz jomām, kur tām ir nodota kompetence. Tur nav veselības aprūpes.
Problēma jau nav juridiskajos tekstos, tiesībās sūdzēties, tiesās vai starptautiski izplatītos paziņojumos, tā problēma ir mūsu pašu sētā, kur ir gadiem nesakārtota veselības aizsardzības sistēma ar zināmiem Padomju Latvijas aizmetņiem.
Vēršanās pie Ombuda nav nekas īpašs, tur vēršas daudz cilvēku no dažādām valstīm par absolūti dažādiem jautājumiem. Piemēram, Ombudam ir bijusi vēstule arī par Latvijas Pilsonības likumu. Ombuds katrā konkrētajā situācija lemj, vai sūdzība ir tam piekritīga, vai nepieciešams vērsties pie EK pēc paskaidrojuma un vai ir nepieciešams informēt nacionālo valdību. Kā nu kurā brīdī Ombuds uzskata par nepieciešamu.

Māra Libeka, Latvijas Avīze

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties