#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Latvija Eiropas Savienībā – mīlestība par naudu?
, 2009. gada, 03.jūnijs

Maijā aprit pieci gadi, kopš Latvija oficiāli iestājusies Eiropas Savienībā (ES). Pirms iestāšanās referenduma Latvijas iedzīvotāju attieksme pret ES nebija īpaši labvēlīga, bet kas ir mainījies šo gadu laikā? Pieaudzis ES finansiālais atbalsts, paplašinājušās izglītības, darba un ceļošanas iespējas, taču tajā pašā laikā pieaugušas arī cenas, inflācija, bezdarba līmenis. Diskusijas dalībnieki norāda, ka līdz ar uzticības zaudēšanu valsts varai, palielinājusies arī neuzticība ES. Joprojām ES izmanto kā „bubuli”, lai pateiktu, ka viss ir slikti tieši ES dēļ.
Par šiem jautājumiem diskutēja socioloģe, firmas SKDS pētniece Ieva Strode, politologs, politikas centra EuroCivitas direktors Viktors Makarovs un politologs, RSU lektors Veiko Spolītis. Diskusiju vada portāla politika.lv galvenais redaktors Dmitrijs Petrenko./>



Gaidas pirms pieciem gadiem un šodienas attieksme pret ES



Ieva Strode: Man liekas, ka arī toreiz tās cerības nemaz tik saulainas nebija. Ja salīdzinām ar citām valstīm, tad atbalstītāju procents bija zemāks. Protams, šodien tas ir vēl zemāks.



Veiko Spolītis: Tā korelācija ir ļoti vienkārša. Ja mēs skatāmies, kāds ir atbalsts Latvijas institūcijām, izņemot medijus, baznīcu un armiju, tad valdība, partijas, parlaments ir absolūti neleģitīmi Latvijas iedzīvotāju acīs. Ja skatāmies uz likmi, kā tā ir kritusi, sākot ar 2006.gada oktobri pēc Saeimas vēlēšanām, uzticība valsts varai ir zudusi. Un līdz ar to arī ir zudusi uzticība ES, kam ir arī savi pamatoti iemesli – cukura ražošanas pārtraukšana un vispārēja ekonomiskā lejupslīde.



Ja skatāmies pagājušā gada maija Eirobarometra aptauju rezultātus, Latvijā ir viszemākais atbalsts Eiropas institūcijām. Un arī vispesimistiskākais skats uz savām iespējam un pienesumu ES. Ja runājam par nākotnes skatu, Latvijas iedzīvotāji ir visnotaļ skeptiski – te mēs esam līdzīgi somiem. Kaut gan somi tajā pašā laikā, piemēram, uzskata, ka viņu ekonomika pārliecinoši spēs pārvarēt grūtības krīzes laikā un iziet no šīs situācijas. Viņiem atbalsts ekonomikai ir tuvu 80 %, kamēr Latvijā šis atbalsts ir tikai 5%. Tas parāda, ka uzticība ir vienkārši katastrofāla.



Strode: Ja mēs skatāmies uz datiem, attieksme pret ES Latvijas iedzīvotāju vidū ir tāda: 24,4% saka, ka tā ir laba lieta, 47,3% – ne laba, ne slikta, un 22,3% – slikta lieta. Neteiksim, ka ir kaut kas ļoti dramatisks. Jautājums drīzāk ir par to, kā veidojas priekšstats par ES un ko ar to saista. Joprojām ES izmanto kā bubuli, lai pateiktu, ka viss ir slikti tāpēc, ka ir ES. Cita lieta, ka Latvijas iedzīvotāji faktiski nesajūt Latvijas neatkarību, viņi nesajūt, ka Latvijas valdība var pateikt, ka mums ir savi attīstības virzieni, ko mēs censtos realizēt labāk vai sliktāk. Jo sliktākais ir nevis tas, ka kāds neļauj, bet ka mēs tikai pieņemam papīrus – “attīstības vīzijas.” Bet neviens neseko tam, vai tas tiek ieviests politikā.



Ja skatāmies uz argumentiem, kāpēc ES šķiet laba lieta, tad pirmajā vietā ir tas, ka pieaudzis ES finansiālais atbalsts, paplašinās izglītības iespējas un iespējas strādāt citās ES valstīs. Tālāk seko iespējas ceļot. Principā tas lielā mērā ir tas, ko stāstīja pirms referenduma par ES paplašināšanos. Šie ir bijuši populārāki iemesli, un tie arī tagad ir populārākie iemesli.



Kas attiecas uz to, kāpēc cilvēkiem ES šķiet slikta lieta – pirmajā vietā ir pieaugušas cenas, inflācija, kā arī atbilde “dalība ES ir drauds Latvijas lauksaimniecībai,” “tas ir drauds vietējai rūpniecībai”, “Latvijā palielinās bezdarba līmenis”. Šīs ir atbildes, ko cilvēki min visbiežāk. Bet te, manuprāt, parādās drīzāk tas, ko cilvēki izlasa avīzēs, nevis ko varbūt paši sajūt. Jo ikdienas dzīvē lielāka daļa cilvēku Eiropu nesajūt.



Latvija – Eiropas nomale vai pilnvērtīga ES sastāvdaļa?



Viktors Makarovs: Manuprāt, cilvēki tomēr sajūt, ka viņi dzīvo Eiropā. Skaidrs, ka robežas ir vaļā, skaidrs, ka esam saņēmuši šo lielo naudu, uz kuru cerējām, jo tā bija [Eiropas Savienības] mīlestība par naudu, protams. Mēs to naudu esam dabūjuši un veiksmīgi apēduši. Bet cilvēki apzinās, ka ES ir daļa no politiskās struktūras, kurā viņi dzīvo. Saprot, ka svarīgi lēmumi tiek pieņemti ES, ārpus Latvijas, Briselē. Patīk tas vai nepatīk – tas ir cits jautājums.



Un šeit skaidrs, ka cilvēkiem liekas, ka tieši ES dēļ notiek tās nepatīkamākās lietas. Ļoti svarīgi saprast, ka cilvēki apzinās realitāti, kur viņi dzīvo. Kāpēc mums rūp, ko cilvēki domā? Mēs taču negrasāmies balsot par ES. Mēs tur esam iekšā, un no šī viedokļa nekas nemainīsies. ES nav pieclatnieks, lai visiem patiktu. Kādas problēmas rada fakts, ka cilvēkiem nepatīk ES? Turklāt daudzi cilvēki ir visai neitrāli noskaņoti. Tā nav vislielākā problēma patiesībā.



Strode: Tā ir uzticības mērīšana, tas ir uzticēšanās kredīts. Ja tiek pieņemts kāds pat nepopulārs lēmums, bet, ja pastāv uzticība, sabiedrība vienalga to atbalsta. Savukārt, ja sabiedrībai, valdībai vai šajā gadījumā – ES – neuzticas, tad cilvēki var nepieņemt šos lēmumus, jo uzticības kredīts ir zems.



Cilvēki saprot realitāti, ka visi lēmumi tiek pieņemti Briselē, tā ir jaunā Maskava. Bet no otras puses — mēs aizmirstam, ka īstenībā joprojām arī Latvijas valdībai un parlamentam ir pietiekami lielas pilnvaras. Nav tā, ka pilnīgi visu izlemj Briselē. Ja arī ir izlemts, tad tas lielā mērā balstās uz Latvijas institūciju ieteikumiem un prasībām.



Brisele = jaunā Maskava?



Spolītis: Nepiekrītu tam, ka cilvēki saprot, kas notiek. Lai analizētu to, cik daudz Latvijas iedzīvotāji saprot, kas notiek ES, būtu vajadzīga pavisam cita aptauja. Svarīgi ir tas, ka daudzi cilvēki atbalsta ES par spīti tam, ka viņi varbūt ir pret lokālo nacionālo valdību. Mūsu valdība diemžēl ir pārņēmusi visnegatīvāko praksi – jebkurā savā neizdarībā vainot ES un tās institūcijas. Tāpēc tik daudz iedzīvotāju uzskata, ka ES uzspiež savas intereses Latvijai. Tas ir absurds pēc būtības, jo mēs paši esam ES dalībvalsts. Kā mēs paši sev varam uzspiest kaut ko negribot? Vajadzētu meklēt problēmas Saeimas Eiropas lietu komisijā, jautāt, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi tā veido darbu ar Eiropas Komisiju.



Makarovs: Jārunā nevis par vaininiekiem, bet par faktoriem, kas ietekmē ES tēlu. Pirmkārt, tā ir mūsu politiskā kultūra. Mēs savu attieksmi pret Latvijas politisko situāciju pārnesam arī uz citām politiskajām sistēmām – arī uz ES. Tā ir daļa no mūsu politiskās kultūras. Tāpēc šo attieksmi pret ES mēs neizārstēsim, kamēr neizārstēsim attieksmi pret savu vietējo nacionālo politiku. Otrais – mēs dzīvojam nacionālā valstī. Un 20 gadu laikā tiek aktīvi kultivēta nacionālā identitāte. Nekāda eiropeiskā identitāte no valsts puses netiek kultivēta. Tā vietā mēs kultivējam karogu, nacionālo simbolu u.t.t.



Nacionālā un eiropeiskā identitāte



Spolītis: Es piekrītu tam, ka mēs kultivējam nacionālo identitāti – šeit tiek kultivēta nacionāli etniskā identitāte. Kaut gan šajā nacionālajā identitātē varētu uzvērt arī pilsonisko identitāti. Un tā ir Latvijas sāpe. Etniskais elements, protams, ir svarīgs. Bet pie mums tiek kultivēts tikai tas. Tā vietā, lai pārņemtu Eiropas vispārējās apgaismības idejas, cilvēki nobīstas un ieraujas aizvien sevī. Tas ir mūsu provinciālisms, kas daudzām valstīm jau ir kaut kas vēsturisks, kur cilvēki jau pieņem multikulturālismu. Nacionālās valstis vienmēr pastāvēs, bet tās arī pielāgojas laikam.



Makarovs: Es tev piekrītu. Cik daudz cilvēku Latvijā saka, ka viņi pirmkārt ir eiropieši un tikai pēc tam latvieši? Vai nu etniskajā vai pilsoniskajā izpratnē?



Strode: Mēs tā runājam, it kā “latvietis” ir izslēdzoša kategorija. ES pietāte pret visām valodām nozīmē to, ka nav vajadzības konkurēt. Un tajā brīdī, kad tev ir jāizvēlas, vai tu esi latvietis vai eiropietis — tā ir tāda mākslīga izvēle. Tā ir kā izvēle – vai tu esi skaists, vai gudrs.



Makarovs: Skaidrs, ka tā ir mākslīga izvēle. Mēs arī mierīgi varam apvienot šīs identitātes. Bet problēma ir tāda, ka vairums cilvēku negrib neko apvienot. Viņi jūtas, piemēram, primāri kā latvieši vai Latvijas pilsoņi, vai arī kā sava ciemata vai reģiona iedzīvotāji. Tā ir brīva izvēle.



Strode: Kāpēc tā ir izvēle? Latvija ir Eiropā. Es esmu Latvijā, tātad – es esmu Eiropā.



Makarovs: Bet vairums cilvēku to Eiropu vispār neņem vērā. Es tev pilnībā piekrītu – viņi varētu dažādi konstruēt šīs identitātes, taču vairākumam pilnīgi pietiek ar to, ka viņi ir latvieši, un viņiem to piedāvā mūsu politiskā sistēma, mūsu izglītības sistēma.



Spolītis: Arī mūsu plašsaziņas līdzekļi.



Makarovs: Tāpēc daudzi cilvēki akceptē – jā, mēs dzīvojam ES, kura mums ir vajadzīga dēļ tās naudas. Šī ir ļoti instrumentāla attieksme pret ES. Vairumam tas nav sirds projekts. Arī 2003.gada referendumā lielu lomu nospēlēja šis bieds – ir vai nu Eiropa vai Krievija. Un šīs bailes tiek atjaunotas, uzsildītas. Tā ir daļa no politiskās spēles. Jebkura nacionālā vai valstiskā identitāte ir politiski konstruēta. Latvijas patriotiem ir grūti saprast, kā var tikko iegūto neatkarību burtiski atdot kaut kam pārnacionālam. Te varbūt ir filozofiska problēma. Visas aptaujas parāda klasiskās eiroskeptiskās valstis kā Lielbritānija, Francija. Savukārt Luksemburga, Holande, Beļģija ir vairāk kā ES fani. Jāsaprot, ka neviens nevar atņemt nacionālo identitāti. Vienkārši pēc inerces cilvēki vēl domā – kāpēc ir jāatsakās no kaut kā latviska? Ja tas Padomju laikos tika liegts, kāpēc tagad, kad atkal ir iegūts, no tā būtu jāatsakās?



Strode: Man šķiet tas ir tīri cilvēciski. Vai tevi piespiež kaut ko darīt, vai arī tā ir tava izvēle. Cilvēki jūt zināmu bezpalīdzību. Cik lielā mērā var ietekmēt procesus tepat Latvijā? Nu nevar. Un kāpēc, lai ticētu, ka var ietekmēt procesus ES? Tehniski šāda iespēja ir, bet praktiski tā netiek izmantota. Līdz ar to – ja tu visu laiku jūties kā upuris, vienīgais, ko tu vari darīt, – rādīt zobus.



Makarovs: Šis ir labs piemērs politiskajai kultūrai. Piemēram, dāņi kopumā ir skeptiski noskaņoti cilvēki, arī attiecībā uz ES, bet viņi lieliski balansē balsojumos. Viņi saka – jā, mēs gribam labumus un brīvības no ES, bet tajā pašā laikā mēs esam pret birokrātiju u.t.t. Viņiem izdodas apvienot stipro nacionālo identitāti un eiropeizāciju. Mums, latviešiem, šī identitāte vēl nav “eiropeizēta”.

/>

/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties