#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Latvija – starp nacionālo un globālo
, 2009. gada, 03.jūnijs

Lai arī piecus gadus Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, joprojām itin bieži ES tiek pretnostatīta Latvijai un uztverta kā ārējs, uzbrūkošs spēks. Kāda loma Latvijai ir ES, cik daudz latviešu tic paši savai kā tautas izdzīvošanai, ņemot vērā migrācijas procesus un demogrāfisko situāciju valstī? Vai globalizācija ir drauds Latvijas identitātei – kam jāuzņemas atbildība par Latvijas nākotni un kāda loma tajā ir izglītībai?
Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā diskusijā "Latvijas izdzīvošanas izredzes” piedalījās Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes socioloģijas nodaļas profesors Tālis Tisenkopfs, politisko zinātņu nodaļas vadītāja profesore Žaneta Ozoliņa un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende. Diskusiju vadīja filozofs Igors Šuvajevs./>

Latvijas nākotne – dezintegrācija un izdzīvošanas jautājums



Roberts Ķīlis: – [Latvijas izdzīvošanas] izredzes ir ļoti drūmas. Es domāju, ka desmit gadu laikā var sa­gaidīt nozīmīgu sabiedrības dezintegrāciju un ar to pie­likt punktu šai valstij. Jūnijā tika veikta aptauja, lai no­skaidrotu latviešu attieksmi pret dažādiem jautājumiem par nākotni un viņu lomu tajā. 26% respondentu tobrīd uzskatīja, ka 2030. gadā viņu bērni vai mazbērni Latvijā vairs nedzīvos. 33% nezināja, dzīvos vai ne, un tikai 41% bija pārliecināts, ka dzīvos Latvijā. Mūsu valsts izdzī­vošanas iespējas lielā mērā atkarīgas no rīcības. Ja neko nedarīs, tad izdzīvošanas varbūtība ir puse uz pusi, bet, ja darīs, izredzes varbūt palielināsies.



Tālis Tisenkopfs: – Es domāju, ka izredzes ir un nemaz ne sliktas. Manuprāt, latviešiem sen piemita izdzī­vošanas un tāpat arī attīstī­bas spēja. Jautājums ir tikai, vai izdzīvosim kopā kā tauta, kā valsts? Lai valsts izdzīvo­tu, jāatrisina virkne problē­mu. Lielākā no tām ir vājais sociālais kapitāls. Vēsturiski latviešiem tas nemaz tik vājš nav bijis. Uzskatu, ka atbildī­ba par kolektīvo izdzīvošanu un jaunām idejām jāuzņe­mas inteliģencei. Ar savām zināšanām tai vajadzētu nākt talkā.



R. Ķīlis: – Visšaubīgākā nākotne ir demogrāfiskajā ainā. Latvijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības un bla­kus kaimiņos esošās valstīs, migrācija un dabiskais pie­augums ir mīnusos, bet no­vecošana ir plusos. Sliktāka aina nemaz nevar būt. No­vecošanās un bērnu skaita samazināšanās dēļ dažos ra­jonos situācija kļūst kritiska un aktualizējas jautājums par lauku skolām – slēgt tās vai ne. Mūsu vidējais dzīves ilgums ir viens no mazāka­jiem, ja ne vismazākais Ei­ropas Savienībā. Tāpēc uz­skatu, ka demogrāfiskā aina ir visizaicinošākā no Latvijas izredzēm.



Globalizācija – drauds vai iespēja?



Žanete Ozoliņa: – Glo­balizācija nevar būt ne laba, ne slikta – tā vienkārši ir. Ja tu nerīkojies, tad mūsdienu globalizācijas apstākļos tu esi zudis. Bet, ja rīkojies, tad ir vairāki politiski jautājumi, uz kuriem jāatbild. Pirmais – ko darīt indivīdam, kopie­nai, valstij, lai globalizācijā justos ērti un izmantotu ie­spējas, ko tā piedāvā? Otrais jautājums ir, kā darīt: darīt var ilgi, sarežģīti, muļķīgi vai efektīvi un optimāli. Tas cieši saistīts ar zināšanām, kā tās iegūst, bet vēl svarīgāk, kā tās tiek lietotas. Ikvienas zi­nāšanas, iesēdinot tās šaurā ietvarā, mirst. Latvija, vēr­tējot zināšanas, vidējās izglī­tības rādītājos ir pa vidu, un mēs priecājamies par savu pelēko statusu. Taču globa­lizācija liek paskatīties uz izglītību no cita skatpunkta. Patlaban par izglītību ir divi dominējošie viedokļi. Viens – izglītībai jābūt nacionālai, jo tā ir nacionālās identitātes turpinātāja. Otrs – izglītībai ir jābūt globālai un atvērtai. Cilvēkam ar savām zināša­nām jāspēj iekļauties starp­tautiskajā telpā. Taču prob­lēma ir tāda, ka šie viedokļi ir savstarpēji noliedzoši, lai gan patiesībā globālajā telpā šodien pastāvēs nevis tas, kas ir līdzīgs un identisks ar citu, bet tas, kas ir atšķirīgs.



R. Ķīlis: – Latvijā sā­kumskolā, pamatskolā un vidusskolā cilvēkkvalitāte ir vidēja un mēreni augsta. Bet, studējot augstskolā, cilvēki no izglītības saņem daudz mazāk, un galu galā rezultāts ir nekāds. Piemēram, Vidze­mes augstskolas prorektore vairākas dienas atbilstoši Iz­glītības un zinātnes ministri­jas prasībām nodarbojās ar ekskursiju organizēšanu stu­dentiem un pasniedzējiem. Man šķiet, tas ir absurds.



Izglītībā ir tāda problēma, ka bērni tiek vērtēti atbilstoši konkrētam standartam, cik viņš tam ir atbilstošs, nevis pēc personības spējām. Bēr­ni mācās no www.youtube.com. Nezinu, ko iemācās, bet tas, ko iemācās, manuprāt, nav labs. Visticamāk, vecāki nezina, kas ir YouTube, līdz ar to viņu bērni ir pakļauti lielam riskam. Tam, kas no­tiek ar bērniem līdz astoņiem gadiem, ir vislielākā ietekme ilgtermiņā, jo tā būs paaudze pēc divdesmit gadiem.



Ž. Ozoliņa: – Nepār­traukti notiek diskusijas par to, ko no bērniem prasīt. Ir pierasts, ka skolā prasa pa­reizās atbildes, savukārt tie, kuri tiešām domā par inova­tīvo domāšanu, no bērniem prasa nepareizas atbildes. Atzīmes liek ne par to, ka tu perfekti atstāsti, bet par to, ka tu pasaki nepareizi, bet māki pierādīt savas domas, māki argumentēt. Arī sociālajās zinātnēs ir inovācija, vislie­lākā ir vēlēšanu mehānisma izgudrošana. Mēs ejam vē­lēt, bet nedomājam, ka tā ir inovācija, bet tā ir. Problēma ir tā, ka inovāciju iedomāja­mies kā rezultātu, kas sniedz tūlītēju un lielu naudu.



Biedrošanās nogalina profesionālismu



Ž. Ozoliņa: – Žurnāls Foreign Policy publicē pa­saules visvairāk globalizēto valstu sarakstu. Un tādas valstis kā Īrija, Dānija, Somi­ja un Zviedrija globalizācijas indeksā atradās pirmajā des­mitniekā vai vismaz divdes­mitniekā. Bet 2007. gada dati izrādījās sarūgtinoši katram latvietim, jo desmitajā vietā ierindojās arī Igaunija, bet mēs, kā ierasts, esam apakš­galā.



Valstis tiek vērtētas pēc četriem rādītājiem. Pirmais: starptautiskā politiskā iesais­tīšanās. Otrais: personiskie kontakti, sociālie tīkli, res­pektīvi, cik ļoti cilvēks ar da­žādu tehnoloģiju iesaistīšanu iekļauts personisko attiecību tīklā. Tad seko tehnoloģiskā piesaiste dažādiem globali­zācijas procesiem, un pēdē­jais rādītājs: ekonomiskā in­tegrācija – valsts integrācija globālajā tirgū. Igaunija savu desmito vietu izcīnījusi eko­nomiskās integrācijas dēļ. Igaunija uz globalizāciju ska­tās nevis kā uz draudu, bet kā iespēju. Tāpēc tā ir sasnie­gusi visnotaļ cienījamo un iespaidīgo rādītāju. Protams, šodien globalizētajā pasau­lē izdzīvo tie, kam ir vairāk draugu: jo vairāk draugu, jo vairāk iespēju, jo mazāk draugu, jo attiecīgi cilvēks, kopiena un valsts ir nolemta iznīcībai. Taču Latvijā šāda biedrošanās (ievēlētie sadala iespējas nevis starp profesio­nāļiem, bet starp draugiem vai maksātājiem) nogalina profesionālismu. Tā ir bīsta­ma tendence, kura būtu jāno­vērš. Tad izmainītos daudzas lietas. Latvijā profesionāļiem vietas nav, jo izcilība un pro­fesionalitāte nav vajadzīga – tā traucē dzīvot amatieriem. Tādēļ dažādās jomās redzam profesionāļu aizplūšanu no Latvijas, un tas politiskai eli­tei ir izdevīgi.



Žanete Jaunzeme-Gren­de: – Mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, tā ir mūsu valsts, un Eiropa kā valsts konkurē ar pārējām valstīm – Ķīnu, Ameriku, Brazīliju, Indiju, kas šobrīd nosaka ekono­mikas gaitu. Mūsu liktenis zināmā mērā ir atkarīgs arī no tā, kā Eiropa spēs konku­rēt pasaulē. Tikmēr mums ir jāiemācās pieņemt citu valstu viedokļus, kā arī ir jāspēj pieņemt jaunās idejas un to nesējus. Izdzīvošanas jautājums ir arī klusēšana. Tāpēc vienreiz jāmācās arī paklusēt. Priecē tas, ka aug­stā vietā Latvija ir komuni­kāciju jomā. Svarīga ir arī mūžizglītība. Mūsdienās tas, ko mācījāmies skolā, ne­vienu vairs neinteresē. Viss mainās ārkārtīgi ātri, mums ir nemitīgi jāmācās. Ir jā­spēj arī eksportēt, tā ir viena no lielākajām problēmām šodienas ekonomikā. No­zīmīgs ir kvalitatīvs dialogs ar pašvaldībām, valsti un pasaules tīkliem. Nav jēgas biedroties un runāt ar valdī­bu, ja neviens neklausās vai sacīto nepieņem. Arī sociāli atstumtajiem ir "nogalināta" motivācija kaut ko darīt, un tas ir jāmaina. Manuprāt, ti­kai kopā mēs šobrīd spējam izdzīvot, pa vienam būs ļoti grūti. Varbūt viens talantī­gais arī izdzīvos, bet pārē­jiem ir jāapvienojas.



T. Tisenkopfs: – Es arī uzskatu, ka mums ir vajadzī­gas idejas, jauni un inovatīvi redzējumi. Mēs varam kļūt par antiglobālistiem. Tas ir jauns vilnis, kas ies plašumā. Sākam piedzīvot dažādu vei­du antiglobālismu, ne tikai Greenpeace pasākumus, bet arī tirgus sarukšanu, glo­bālo finanšu tirgus krahu. Tādas liecības kā enerģijas krīze, pārtikas cenas, klima­ta izmaiņas parāda globali­zācijas robežas. Arvien vai­rāk sabiedrība sastapsies ar procesu, kur viņiem jāprot pārvaldīt sevi, savu ekono­miku un dzīvi. Mums jādzī­vo sarūkošā pasaulē. Un tieši šajā sarukšanas nišā varam piedāvāt savu radikālo no­vitāti. Tās var būt tradīcijas, atdzimšana, jaunizgudroša­na. Galvenais ir piedāvāt jau­nas idejas izglītībā, inovācijā, ekonomikā un enerģētikā – visur.



Krīze – tas ir domāšanas veids



Ž. Jaunzeme-Grende: – Es pārstāvu uzņēmējus, un uzņēmējiem vārds „da­rīt” ir mīļš. Protams, uz­ņēmēji vienmēr domā, ko, kā un kāpēc darīt. Un šajā ziņā uzņēmējdarbība allaž ir mērķtiecīga. Tādēļ uzņē­mēji vēlas skaidri zināt valsts plānu nākamajiem desmit piecpadsmit gadiem, kā arī piedalīties šā plāna apsprie­šanā un paļauties, ka tas tik tiešām strādās. Nacionālais attīstības plāns neatbilst valsts budžetam. Svarīgs ir kopīgās izdzīvošanas plāns, pēc kā dzīvot un izturēt glo­balizācijas spiedienu.



T. Tisenkopfs: – Uz ino­vāciju vajag skatīties plašāk – nevis kā tikai uz zinātni vai tehnoloģiju. Ja mums ir mazs finansējums zinātniskajiem izgudrojumiem vai tehnolo­ģiskai attīstībai, tad to varētu kompensēt ar sociālu inovā­ciju – tīkla saikņu veidošanu, arī tirgus inovāciju. Ir pie­mēri pasaulē, kur daudzas labas lietas sākušās nevis ar tehnoloģisko izgudrojumu, bet tieši ar cilvēku kopā sa­nākšanu, apspriešanos.



Ž. Jaunzeme-Grende: – Arī uz krīzi var skatīties no diviem skatpunktiem. No vienas puses, var žēloties, no otras puses, izmantot šo laiku savā labā. Vispār krī­ze – tas ir domāšanas veids, kā mēs skatāmies uz lietām. Latvijai tagad ir iespēja atrast jaunas formas, lai pārtaptu jaunā veidā. Ja nebūtu krīzes vai jautājuma, kā izdzīvot, mēs nekad nepadomātu par jaunām iespējām, par to, kā mēs pasaulē varam izskatī­ties.

/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties