#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Liepājnieki spriež par Latvijas ieguvumiem un zaudējumiem Eiropas Savienībā
, 2009. gada, 03.jūnijs

28. maijā Liepājā notika Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā organizētā diskusija ciklā „Eirodzīve – kāpēc?”, kurā Liepājas iedzīvotāji un pieaicinātie eksperti diskutēja par Latvijas ieguvumiem un zaudējumiem Eiropas Savienībā (ES)

Sarunu vadīja filozofs prof. Igors Šuvajevs, tajā piedalījās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) vadītāja Žanete Jaunzeme-Grende un Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks, kā arī Liepājas uzņēmēji, pašvaldības un valsts iestāžu darbinieki un iedzīvotāji.



ES pret pieciem pasaules tīģeriem



Igors Šuvajevs (I.Š.) Vai Latvija ir ko zaudējusi Eiropas Savienībā. Šo jautājumu var izprast arī nedaudz savādāk – vai Latvijai vispār bija kas meklējams Eiropas Savienībā?



Žanete Jaunzeme-Grende (Ž.J.G.)  Manuprāt, šajā gadījumā vietā ir teiciens "katram kokam ir divi gali", jo mēs esam gan kaut ko ieguvuši, gan kaut ko zaudējuši. Jautājums ir par samērojamību – cik lieli ir mūsu ieguvumi pret mūsu zaudējumiem. Ja mēs runājam par ieguvumiem, tad viennozīmīgi liels ieguvums ir milzīgais tirgus, ko Latvija ir ieguvusi ES, ko katrs Latvijas uzņēmējs var izmantot pēc sirds patikas.



Es atceros, ka vidusskolas laikā es sapņoju par ceļošanu. Tad nu ES mums pavēra plašas iespējas ceļot, milzīgas iespējas izglītībai. Vēl viens nozīmīgs ieguvums uzņēmējiem ir struktūrfondu līdzekļi. Šobrīd ir grūti iedomāties kā būtu bijis, ja mēs nebūtu iestājušies ES. Filmā redzējām arī citus ieguvumus – ceļi, ūdens kvalitāte, infrastruktūra, pārtikas kvalitāte. Bet visam tam pāri ir viena lieta, kas ir jūtams zaudējums, par kuru pirmo reizi es aizdomājos nevis Latvijā, bet tieši Briselē, Eiroparlamenta ēkā. Tas bija tas, par ko sāka runāt lielās ES valstis – ka Eiropa kopumā ir nekonkurētspējīga pasaules tirgū. Kāpēc? Ir divas centrālās lietas – pirmkārt, ES administratīvais un birokrātiskais slogs neļauj konkurēt ar pieciem pasaules tīģeriem – Brazīliju, Indiju, Ķīnu, Krieviju un Āfrikas kontinentu kopumā. Tik daudz samudžinātu lietu, kā ir Eiropā, nav nevienā no šīm valstīm un Eiropā saražotais produkts ir ļoti dārgs. Otra lieta, par ko cīnās Kioto protokolā un ko ievēro Japānā un ASV, bet pilnīgi neievēro Ķīna, Indija un Brazīlija, ir par drošību, par ekoprasībām, kas ir jāievēro, lai kaut ko uzceltu vai ražotu. Šīs ir tās lietas, par ko toreiz tika spriests un, par to aizdomājoties, mans secinājums ir, ka Latvija ir par mazu Eiropas birokrātijai. Mēs nespējam veikt visas tās lietas, kas ir nepieciešamas un mēs esam bijuši ļoti dedzīgi visu to birokrātisko šķēršļu ieviešanā. Man ir pazīstama viena frizētavas īpašniece Rīgā, kas man sūkstās cik daudz ir dažādas pārbaudes, kā viņus terorizē. Man ir pazīstams arī viens frizētavas īpašnieks Parīzē un viņiem tā nav. Es par to brīnos un nesaprotu kā mēs esam nonākuši šādā situācijā. Es esmu ievērojusi arī prasības viesnīcām un restorāniem, piemēram, Grieķijā nav tik augstas, kā pie mums. Tad sanāk tā, ka mums jau tā ir mazs tirgus un pa virsu vēl nāk tas smagais birokrātijas slogs, kas padara mūs vēl nekonkurētspējīgākus. Tas, manuprāt, ir viens no lielākajiem sliktumiem.



 



Neesam mazi – vienkārši esam



Arvīds Dravnieks (A.D): Es nesaprotu, kādēļ mums nepārtraukti jāatkārto, ka esam mazi. Tikpat labi varam teikt, ka esam dzērāji un beigās nodzerties. Mēs neesam mazi. Mēs vienkārši esam.



Nedaudz dīvains šķiet arī pats uzstādījums – ko mēs esam zaudējuši Eiropas Savienībā. Mūsdienās nevar uzbūvēt sētu apkārt savai mājai un izlikties, ka tu vairāk neko neredzi. Ir jāatgādina, ka pirms 15 gadiem mēs sapņojām par to, ka varētu iestāties Eiropas kopienā un NATO, par to, ka arī šeit varētu būt Eiropa. Citas izvēles jau nebija. Tagad mēs to esam piemirsuši, bet šī politiskā izvēle bija ļoti vienkārša. Vai nu mēs būtu skaistākie, labākie un rietumnieciskākie Krievijā, vai arī varbūt ne paši labākie, bet tomēr Eiropā.



Otra lieta – kad runā par tiem birokrātiskajiem šķēršļiem, par to, ka mums likumi nav sakārtoti. Tad es vienmēr saku – kas jums liedz viņus sakārtot, manā plauktiņā likumi stāv kārtīgi. Visām prasībām ir sava jēga. Vai mēs esam aizmirsuši tos laikus, kad regulāri saindējāmies ar nekvalitatīvām pārtikas precēm. Tagad esam pieraduši, ka aizejam uz veikalu un zinām ko pērkam. Šīs prasības jau ir domātas nevis kaut kādu abstraktu birokrātu interesēs, bet mums pašiem kā cilvēkiem. Lai mēs, aizejot pie friziera, netiktu inficēti ar AIDS, vai hepatītu – tās ir elementāras lietas. Man šķiet, ka šie standarti ir pašsaprotami.



Mani šokēja, ka pašā Madrides centrā viesmīlis, apkalpojot tūristus, taisīja vaļā vīna pudeles un korķus un visu pārējo turpat svieda zemē. Man ir grūti iedomāties, ka Liepājā varētu notikt kas līdzīgs. Katram, protams, ir savas īpatnības, bet tās prasības ir domātas, lai pasargātu cilvēkus – konkrētus indivīdus, nevis komersantu.



Manuprāt, arī tas stāsts par to, ka ir latviešu uzņēmēji, krievu uzņēmēji, ebreju uzņēmēji utt. ir izdomājums. Komersanti ir vienkārši komersanti un Marksam ir pilnīga taisnība – tur, kur var nopelnīt, tur darbojas komersanti. Un, ja nebūtu šo birokrātisko prasību, cietēji būtu cilvēki – ar to, ka mums ik pa laikam būtu caureja, bērni neiegūtu pienācīgu izglītību un tā tālāk.



 



Ž.J.G. Es kā uzņēmēju pārstāve pilnīgi pievienojos Jums – uzņēmēji ir cilvēki, kas vienmēr vēlas nopelnīt un tā ir labā ziņa, jo uzņēmējdarbība ienes valstij nodokļus, par kuriem mēs tālāk varam skolot bērnus utt. Bet vienmēr ir jāsalīdzina sevi ar pārējiem un es šeit gribētu runāt par Latvijas uzņēmēju konkurētspēju – lai mēs spētu konkurēt ar citām valstīm – ne tikai Eiropas valstīm, bet arī ar brazīļu uzņēmējiem, Ķīnu, ar Indiju, lai mēs varētu pēc iespējas vairāk saražot, pēc iespējas vairāk pārdot, samaksāt nodokļos, lai tas indivīds šeit Latvijā varētu justies labi, izglītoties un būt vesels.



 



A.D. Mērķis nav, lai pēc iespējas vairāk varētu nopelnīt latviešu kapitālists. Mērķis ir, lai latviešu cilvēks šeit Latvijā saņemtu pienācīgu pakalpojumu – labu preci par pēc iespējas lētāku cenu. Ja mēs runājam par to, ka vajag atbalstīt nacionālo biznesu vai vēl kaut kādu biznesu – tas vienkārši nozīmē, ka šis konkrētais komersants tirgū nav konkurētspējīgs, viņš kā tāda ērce piesūcas valsts vai pašvaldības budžetam. Manuprāt, liela daļa tā saukto komersantu Latvijā ir šādas ērces vai dēles, kas nosūc mūsu budžetu. Iedomāsimies, piemēram, Valmieru. Valmierā ilgus gadus nelaida iekšā nevienu lielveikalu, to pamatojot ar šo tēzi – atbalstīsim vietējos komersantus. Kādas ir sekas – valmieriešiem par kukulīti baltmaizes ir jāmaksā vairāk un viņi nevar būt droši, ka saņems kvalitatīvu preci.



 



Jānojauc birokrātiskie šķēršļi



I.Š. Tātad – uzņēmēji grib pelnīt. Kas viņiem to liedz? Kāpēc tas nenotiek?



 



Ž.J.G. Peļņas iespējas ir, tās mums sniedz lielais Eiropas tirgus. Tās ir iespējas eksportēt. To arī uzņēmēji dara. Eiropa pati saprot, ka tā ir nekonkurētspējīga savas birokrātijas dēļ. Tas nav mūsu izdomājums. Vēl viens fakts ir tas, ka Latvija ir salīdzinoši maza valsts ar mazu tirgu. Tas, ka esam mazi, ir mūsu priekšrocība, jo mēs visu varam darīt ātri, bet Eiropas birokrātija ar „ātri” neiet kopā. Tas ir tas zaudējums. Ja jāatbild uz jautājumu – ir vai nav zaudējumi, tad es šo uzskatu par zaudējumu. To saprot arī Eiropa un jau pašlaik runā par tā saukto small business act – mazā biznesa aktu, kas nu jau kādu laiku strādā Kanādā, Amerikā un Krievijā. Uzņēmumi iedalās pēc darbinieku skaita - 1-9 mikrouzņēmumi ar apgrozījumu līdz 2 miljoniem eiro, 10-50 mazie uzņēmumi, 50-250 vidējie uzņēmumi un virs 250 – lielie uzņēmumi. Eiropa ir sapratusi, ka mazajiem un mikrouzņēmumiem ir jāatvieglo dzīve – grāmatvedība, uzņēmuma veidošana, uzraudzība utt. Tā ir Eiropas sapratne – lai konkurētu pasaulē, ir kaut kas jāmaina, ir jānojauc šķēršļi un birokrātiskās barjeras un jāveido uzņēmējiem ātrāka un konkurētspējīgāka vide.



 



I.Š. Bet ekonomiskais modelis, ražošana utt. ir katras pašas dalībvalsts ziņā. Kas mums traucē to sakārtot?



 



A.D. Manai vecmāmiņai pirms kara piederēja neliela alkohola bodīte un tā kārtība bija ļoti vienkārša – atnāca inspektors – kā mēs tagad teiktu, no Valsts ieņēmumu dienesta. Iepriekš nebija zināms, kad viņš nāks. Viņš atnāca, paskatījās cik daudz tur to šņabi pārdod un pateica – jums ir jāmaksā tik un tik liels nodoklis. Ja kāds nebija apmierināts ar to summu, varēja veikt attiecīgus pierakstus, grāmatvedības uzskaiti, lai pierādītu, ka tev ir jāmaksā mazāka summa. Kas liedz tagad rīkoties tāpat? Zemnieku saimniecībām, frizētavām, utt.?



Es sabiedriskā kārtā darbojos vairākās biedrībās kā valdes priekšsēdētājs un faktiski visur ir jāalgo grāmatvedis. Iedomājieties – neviena biedrība nevar iztikt bez profesionāla grāmatveža, lai sagatavotu un iesniegtu gada pārskatu. Bet no biedra naudām pat nesanāk ko samaksāt grāmatvedim, kurš gatavo šos dokumentus! Priekš kam tas ir vajadzīgs biedrībām, mazajiem komersantiem?



 



Ž.J.G. Tātad Jūs piekrītat, ka ir jāsamazina administratīvais slogs?



 



A.D. Es saku, ka tam ir jābūt jēdzīgam. Tam nav nekāds sakars ar Eiropu. Vienkārši, saprātīga nodokļu iekasēšana. Kā es ieņēmumu dienestam parasti lekcijās stāstu, viņi nav lopu kāvēji, bet slaucēji, kuriem ir jāuzmanās un tā gotiņa jāslauc tā, lai viņa varētu turpināt dot pienu, nevis jācenšas nokaut. Es saprotu, ka politiķi no augšas spiež – iekasējiet vairāk nodokļus. Droši vien arī Jūs pamanījāt – pirms pāris gadiem, kad sāka aptrūkties ienākumu straume budžetā, pēkšņi sāka likt administratīvos sodus par katru sīkumu – par to, ka nedēļu vēlāk iesniegts gada pārskats, kurā tāpat visās ailēs ir tukšs un savilkti krustiņi. Tā bija prakse visā Latvijā un tas nozīmē, ka ir bijis norādījums no augšas – nevaram iekasēt nodokļos, tādēļ mēģināsim vairāk iekasēt sodos.



 



Ž.J.G. Parunāsim par skaitļiem. Tātad, no visiem uzņēmumiem Latvijā 77% ir mikrouzņēmumi. Kopā mikro un mazie uzņēmumi ir 95% no visiem uzņēmumiem, mikro, mazie un vidējie uzņēmumi kopā ir 98%. Ja mēs ticam ekonomikas likumiem, tad parasti 20% uzņēmēju ievāc 80% ienākumu un 80% uzņēmēju ievāc atlikušos 20% ienākumu. Tie 80% lielākoties ir mikro un mazie uzņēmumi. Administratīvais resurss Valsts ieņēmumu dienestā, kas strādā ar tiem 77% mikrouzņēmumu ir vienkārši milzīgs un tas ir neadekvāts tam līdzekļu apjomam, ko tie ienes valsts budžetā – tiem 20%.



 



A.D. Tātad, turpinot Jūsu matemātiku, vajadzētu atbrīvot aptuveni 4000 VID darbiniekus no tā, ka viņi spīdzina mazos uzņēmējus, un laist virsū lielajiem, jo tur ir īstā nauda.



 



Ž.J.G. Nevis laist virsū, bet normāli iekasēt nodokļus. Pasaulē ir pierādīts, ka uzņēmēju godaprāts un apziņa kārtīgi maksāt nodokļus ir augstāks nevis valstīs, kur ieņēmumu dienests ļoti stingri uzņēmējus kontrolē, bet valstīs, kuras audzina un izglīto uzņēmējus, veidojot šo apziņu.



 



I.Š. Un tiešām tad ražotāji sāk godprātīgāk maksāt nodokļus? Nu nebūsim naivi!



 



A.D. Esmu izbijis galvenais grāmatvedis un grāmatvežu vidū ir tāds jociņš – uzņēmuma peļņa ir grāmatveža kļūda.



 



Ž.J.G. Peļņas nodoklis nav vienīgais nodoklis.



 



I.Š. Man ir tāds jautājums: kāds īsti Latvijā ir ekonomiskais modelis un kā varēja notikt tā, ka mums ir visādi ražotāji un kas tik vēl ne, bet pēkšņi valsts kasē vairs nav naudas?



 



Ž.J.G. Ir ticis patērēts vairāk, nekā ir ienācis. Ja man maciņā ir 100 latu, bet es tērēju 150 latus, tad kādu dienu tam pienāk gals. Jautājums ir kāpēc mēs to darījām. Šobrīd ir jāveic strukturālās reformas ne tikai veselībā un izglītībā, bet arī ekonomikā, domāšanā un politikā, lai izmainītu šo situāciju.



 



ES prasības  - interpretācijas kļūda



I.Š. Manuprāt gan nav nepieciešamas reformas, ir vienkārši jāiemācās domāt. Vārds liepājniecei.



 



L. Jūs runājat tā, it kā Eiropa būtu mums to visu uzspiedusi, bet tajā pašā laikā Eiropa ir pieņēmusi ļoti daudz labus lēmumus, kaut vai to pašu small business act. Runa ir par interpretāciju. Man liekas, ka vaina ir tajā, ka Latvija šo piecu gadu laikā ir bijusi slikta skolniece un nav iemācījusies no Eiropas paņemt to, ko no turienes var paņemt. Vienlaikus, runājot par to birokrātisko slogu – kļūda ir nevis tur, ka pie mums uzņēmēji tiek kontrolēti pārāk daudz vai ir par daudz ierēdņu, bet kļūda ir izpildījumā. Ierēdniecība ir padarīta par korupcijas mehānismu. Tas ir tas, kas spiež uzņēmējus. Jūs ļoti labi zināt, jūs esat uzņēmēji. Jūs visu laiku izliekaties, ka jums ar to nav nekāda sakara, bet patiesībā mēs visi zinām kā notiek konkursi, kā notiek pasūtījumu sadale. Nevajag stāstīt, ka to ir uzspiedusi Eiropa. Tā ir mūsu pašu interpretācija, mūsu pašu izpildījums. Arī strukturālās izmaiņas – patiesībā ir izglītības „desa” un veselības „desa”, no kurām visu laiku bezjēgā cērt nost pa gabalam. Kas tad tur beigās paliek!?



Ž.J.G. Sāksim ar to kas ir strukturālās reformas. Lai iegūtu vienotu izpratni par šo jautājumu LTRK esam daudz diskutējuši ar SVF. Strukturālā reforma sākas ar kopīgiem tautsaimniecības mērķiem – kas ir mūsu prioritātes, kāds ir mūsu resurss – tas ir plāns, ko mēs vēlamies sasniegt. Tālāk atbilstoši, zem šī plāna tiek veidota valsts pārvalde un viss pārējais – tas ir rīks, kā sasniegt šos mērķus. Uz šo brīdi Latvijas valdībai un Saeimai nav šāda mērķa. Tas, ko viņi uzskata par mērķi ir 2012. gadā pievienoties eirozonai, tādēļ visas strukturālās reformas un budžets ir pakļauts šim mērķim.



Pāriesim pie strukturālajām reformām izglītībā un veselībā. Viena no SVF prasībām, lai mēs jūnijā saņemtu kārtējo maksājumu, bija strukturālās reformas vismaz šajās divās nozarēs. Ministru kabinetā bija Nacionālās attīstības padomes sēde, kurā piedalās arī LTRK, un tā bija pirmā reize pēdējā gada laikā, kad es Ministru kabinetā jutos labi. Es jutos labi tāpēc, ka gan veselības gan izglītības ministru prezentācijās es redzēju, ka pirmais, ar ko viņi sāk, ir mērķis. Piemēram, izglītības jomā – tur tika runāts par saturu, par kvalitāti, efektivitāti un visu pārējo. Tā kā nav tikai tā, ka cērt desu, bet pēc būtības izmaina to, kā darbojas šīs jomas – izglītība un veselība.



Runājot par jau pieminētajiem kukuļiem. Visi uzņēmēji to zina, ka kukuļi eksistē, un ir jautājums – ko darīt? Šobrīd LTRK ir noslēdzis līgumu ar mūsu skatījumā lielāko kukuļu perēkli – Rīgas domi, lai kopīgi skatītos kādā veidā mainīt un panākt, lai tas tā vairāk nenotiktu. Tas nav īsi izstāstāms un mēs par šo tēmu varētu rīkot atsevišķu diskusiju. Taču es nepiekrītu apgalvojumam, ka korupcijas problēma ir tikai pie mums un citās Eiropas valstīs šādas problēmas nav.



L: Es patiesībā tā neteicu, es sacīju, ka Eiropa to nav pie mums ieviesusi.



A.D. Tā nav slimība, ko mēs esam ieguvuši no Eiropas, tā ir slimība, ar ko esam aplaiduši Eiropu.



Ž.J.G. Man nesen bija intervija ar Wall Street Journal un es sacīju – kā Jūs domājat – kā mēs, maza valsts, iemācījāmies dot kukuļus? Vai tā gadījumā nebija kādas citas valsts pieredze? Viņš man piekrita un atzīmēja, ka korupcija ir visu valstu problēma, tā nav tikai Latvijas problēma. Jautājums ir kā korupciju maksimāli sašaurināt, lai spēles noteikumi uzņēmējiem būtu godīgi un saprātīgi.



Pagājušajā nedēļā man bija tikšanās ar viena vācu fonda pārstāvi, kurš man izstāstīja citu interesantu lietu par demokrātiju – pēc 2. pasaules kara vāciešiem bija milzīga vainas sajūta un viņi saprata, ka demokrātija pati par sevi nespēj dzīvot. Demokrātijai visu laiku ir vajadzīgs atbalsts, jo cilvēkam ir tāds niķis darīt tā, lai būtu vieglāk. Demokrātija nav vieglākais ceļš – ir nemitīgi jājautā, jāprasa viedoklis, jāmeklē kompromiss, jāsaskaņo, jāņem vērā. Līdz ar to visā pasaulē demokrātijas procesu atbalsta. Šajā procesā notiek arī sabiedrības audzināšana un tiek ielikta izpratne par to, vai kukuļdošana ir vai nav pieņemama.



A.D. Nerunāšu par korupciju, tās saknes ir diezgan skaidrs, un ir zināms arī ko vajadzētu darīt. Bet valsts pārvalde šobrīd ir palikusi diezgan dīvaina, pirms 15 gadiem tā tāda nebija. Problēma ir ar civildienestu. To nosacīti varētu salīdzināt ar armiju. Savulaik Napoleona armija iekaroja gandrīz visu Eiropu. Kāpēc viņiem tas izdevās? Pirms tam armijās bija pierasts, ka virsnieku amati tiek pirkti par naudu – tos varēja nopirkt un, samaksājot noteiktu summu, kļūt par virsnieku. Napoleons ieviesa pilnīgi citu praksi – par virsniekiem kļuva tie, kas bija sevi pierādījuši kaujās. Tātad, šādi virsnieki jau ir daudz spējīgāki vadīt kaujā kareivjus. Nu lūk, un tādā nozīmē civildienests ir tāds pats kā militārais dienests un civildienesta efektivitāte sevišķi pašlaik, krīzes laikā, ir ļoti labi redzama. Tad, kad ir treknie gadi, ūdens it kā visu nosedz un efektivitāti mēs neredzam. Tagad tas ūdens ir aizplūdis un efektivitāte jeb tās trūkums ir ļoti labi redzama.



Latvijas problēma ir tā, ka mēs šo civildienestu, kas pirms 15 gadiem tika izveidots ar ļoti labiem nodomiem, esam padarījuši par tādu kā katra vadītāja personiski lojālu pakalpojumu dienestu. Tas profesionalitāti un pašcieņu izravē ar saknēm. Šobrīd Latvijā civildienesta vairs nav. Var teikt, ka Latvijā ir aptuveni 600 mazu dienestiņu, katram vadītājam savs. Līdz ar to pārvalde ir kļuvusi ļoti neefektīva. Kā var to padarīt efektīvāku? Viens ir finanšu plūsmas un veselības aizsardzība ir spilgts piemērs. Ja atcerieties padomju laikus – ārstiem faktiski neko nemaksāja, to alga – 70 rubļu, bija ļoti maza, jo zināja, ka cilvēki par savu veselību paši samaksās. To sauc par kukuļiem. Cik Liepājā jāmaksā, ja aiziet pie ārsta? Rīgā bez 20 latiem uz tevi neviens pat īsti nepaskatīsies. Kas ar veselības aizsardzību ir noticis? Nauda jau tāpat tur plūst – reāli mēs no savām kabatām to maksājam, sevišķi par bērnu veselību. Tikai tā nauda plūst pa jocīgiem ceļiem un jo neredzamākas ir naudas plūsmas, jo lielāks atbirums. Tā ir viena lieta.



Otrs, civildienestā jāsāk ar virsniekiem. Ja mēs runājam par ierēdņu vadītājiem, tiem ir jābūt atbilstoši sagatavotiem. Kad viņi stājas valsts dienestā, ir jāpārbauda kāda ir kvalifikācija, prasmes, ir jābūt arī tālākizglītošanas un pārbaudes sistēmai, jo cilvēks ne vien attīstās, bet arī degradējas un tādā gadījumā viņš vai nu jāpazemina amatā vai jāsūta citur turpināt dienestu. Šīs divas lietas ir jāatjauno. Attiecībā uz civildienestu šīs divas lietas ir lielākais trūkums, ko politiķi spītīgi negrib atzīt.



Jūs pieminējāt Rīgas domi kā lielāko korupcijas perēkli, ar Karpoviču un Stabiņu. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka nav civildienesta, vajadzīgajās vietās ir salikti pareizie cilvēki, kas attiecīgi rīkojas. Civildienests jāievieš arī pašvaldībās, tostarp arī Liepājā.



Mērķi un prioritātes



I.Š. Es tomēr atgriezīšos atpakaļ. Tautsaimniecības mērķis un prioritātes - nav. Ja nav mērķis un prioritātes, tad ir haoss, tāpēc arī galvenais mērķis ir pievienoties eirozonai un turpināt to, kas līdz šim ir bijis.



A.D. Kāds var maziņai sastāvdaļai būt mērķis sistēmā? Tas ir tāpat kā šaha spēlē – kas notiks, ja bandiniekam būs savs mērķis? Viņš protams var teikt, ka viņa mērķis ir kļūt par dāmu, bet tā jau vairs nav šaha spēle.



I.Š. Ekonomikas mērķis varētu būt labklājīga dzīve Latvijā un tas varētu būt kopīgs mērķis visiem.



A.D. Es teiktu tā – lai cilvēks par saprātīgu cenu varētu saņemt pieklājīgu pakalpojumu. Nevis atbalstīt Latvijas ražotāju.



I.Š. Otrais punkts. Izglītība un veselība ir tikai un vienīgi Latvijas ziņā un Eiropas Savienība šīs jomas neregulē. Ja jau ir nepieciešamas reformas – kur tad ir salaists grīstē? Turklāt vēl tiek piesaukts Starptautiskais valūtas fonds. Nebūsim naivi, tur, kur ir bijis SVF pēc tam vairs neaug zāle.



Ž.J.G. Man bija saruna ar Brazīlijas vēstnieku pirms mēneša par to, ka mēs varētu eksportēt uz Brazīliju. Viņš aicināja to darīt, sakot, ka tirgus ir atvērts un ir plašas iespējas. Vakariņu noslēgumā viņš stāstīja, ka pirms vairākiem gadiem Brazīlija bijusi līdzīgā situācijā kā mēs šobrīd. Tas ar ko viņi sāka – tie, kas ieņem kādas pozīcijas un spēj kaut ko ietekmēt sanāca kopā un vienojās par plānu. Pirmais ko viņi izdarīja ir atteicās no SVF un pārkreditējās pie Venecuēlas. Diemžēl mums šādas iespējas nav, es nevaru iedomāties kur mēs šobrīd varētu pārkreditēties. Tāda ir pašreizējā situācija, ka mums šobrīd ir saistības ar SVF. Tādēļ mums pašiem jādomā ko mēs varam izgrozīties, lai ar mazākām sāpēm no šīs situācijas izietu.



Tas, par ko es esmu vairākas reizes domājusi – ko Latvija var viena pati. Vieniem pašiem mums ir diezgan grūti pastāvēt pasaulē, mums ir jāmeklē partneri, kuriem mēs esam vajadzīgi – tie, kas izmantos Rīgas ostu, Liepājas ostu, Ventspils ostu, gaisa telpu, visu to, kas mums te ir. Tas ir tas, kas būtu jāatrod un jāsaprot. Faktiski šīs lietas mēs jau zinām – 65% meža – jā, tas varētu būt viens no mūsu sektoriem. Pilnīgi skaidri redzams, ka svarīgs ir transports, loģistika un viss, kas ar to ir saistīts. Vēl vienmēr esam bijuši spēcīgi izglītības jomā un to ir iespējams arī eksportēt. Manās sarunās ar dažādu valstu vēstniekiem, kas nāk no Austrumiem – Gruzija, Turkmenistāna, Pakistāna, Uzbekistāna, Armēnija, Bangladeša utt., viņi saka – mēs labprāt pirktu no jums izglītību.



L: Es gan domāju, ka viņi tagad jau vairs no mums to nepirks.



Ž.J.G. Manā dzīvē vienmēr ir bijis tā – ja sliktākajos brīžos apņemas un izdomā plānu kā rīkoties, atrod labāko variantu un sāk to darīt, tad agri vai vēlu pie rezultāta nonāk. Manuprāt šobrīd ir ļoti svarīga šī vienošanās – kuras ir tās nišas, kuras mēs varam izmantot. Piemēram, veselības aprūpi var ļoti eleganti salaist kopā ar tūrismu – medicīnas tūrisms. To vajadzēja darīt un mēs vēl neesam nokavējuši, bet to vajag darīt – tad attīstītos jauni biznesi, rastos jaunas darba vietas.



L: Bet mēs nevaram konkurēt!



A.D. To nevar zināt, vajag pamēģināt!



L: Es tikai par to valūtas fondu, veselību un izglītību. Mēs līdz šim saņēmām 2% no IKP, bet tagad to visu laiku samazina.



Ž.J.G. Vēl par skaitļiem. Es redzēju ļoti interesantus skaitļus, kas man lika aizdomāties. Mums ir vislielākā mirstība Eiropā – vidēji 71 gada vecumā mēs mirstam nost. Mums ir vislielākā zīdaiņu mirstība, biežākie nāves cēloņi ir sirds un asinsvadu slimības, vienvārdsakot – vesela bēdu ieleja. Par iemesliem kāpēc tas tā ir tiek minētas divas lietas, ko īstenībā var mainīt. Viena ir vēla diagnostika – tātad, mēs paši neatbildam par savu veselību. Mēs varētu iet katru gadu pārbaudīties un ātrāk secināt kad mēs esam saslimuši un tā ir mūsu atbildība. Un otra lieta – profilakse. Esam pieraduši, ka slimot ir ērti, bet tikko slimot kļūst neērti vai dārgi, pārmainās visa domāšana un attieksme. Faktiski, visa veselības apdrošināšanas sistēma mums spiež būt slimiem tāpēc, ka veselības apdrošināšanas polise ir 2000 latu, kas ir jāapgūst un tad nu mēs gada laikā tik meklējam iespēju aiziet pie ārsta. Tā ir tā strukturālā reforma – izmainīt domāšanu attiecībā uz veselību. Pēc iespējas mazāk slimnīcā, pēc iespējas vairāk ambulatori, ja vajag, diagnostika, profilakse – tās ir galvenās lietas, kas izmaina domāšanu.



A.D. Japānā atvaļinājums ir divas nedēļas un, ja tu slimo, tad šīs dienas skaita ārā no atvaļinājuma. Ja tu divas nedēļas esi noslimojis, tad tiek uzskatīts, ka tu esi izmantojis savu gada atvaļinājumu.



I.Š. Tas viss skaisti skan. Bet vai nav tā, ka Latvijā ir uzceltas un labiekārtotas neskaitāmas slimnīcas, bet nav paša galvenā – ārsta?



A.D. Slimnīca tāpat kā izglītības iestāde nav vieta – tā ir aura, tie ir cilvēki, personības. Es varu teikt par Ogres slimnīcu – ja pacients izdzīvo Ogres slimnīcā, tad viņš izdzīvos arī mājās. Šādas slimnīcas nedrīkst būt, tad labāk lai to vispār nav.



Ž.J.G. Labāk ir mājas aprūpe, profilakse un savlaicīga diagnostika. Protams, vislabāk ir darīt visu un ieguldīt naudu, lai neslimotu. Mēs par to runājam ļoti maz. Par to ir jārunā, tam ir jābūt kā dzīves standartam, cilvēki ir jāmotivē neslimot. Ja mēs paskatāmies – tie, kas neslimo, nav ieguvēji – ieguvēji ir tie, kas slimo. Arī tas, ka slimnieks tiek tālu aizlaists ar sliktu diagnozi – viņš ārkārtīgi daudz izmanto veselības budžeta līdzekļus – slimnīcas, zāles. Viena gultas vieta maksā lielu naudu. Uzdevums ir samazināt gultas vietas. Zviedrijā pēc dzemdībām paliek slimnīcā vienu dienu, Latvijā – piecas dienas. Tagad gan laikam ir nedaudz mazāk – 2-3 dienas. Tas ir tikai viens mazs piemērs. Tā produktivitāte un efektivitāte ir svarīga visās jomās – vai tas ir bizness, izglītība, veselība vai kas cits.



L: Man ir viens priekšlikums. Mēs visi ļoti labi saprotam, ka slimot ir slikti. Dārgi. Bet to sedz apdrošinātājs. Varbūt būtu nepieciešams izveidot instrumentu, ar kuru apdrošinātāju palūgt segt arī profilaksi? Manuprāt apdrošinātāji šobrīd to nesedz.



Ž.J.G. Esmu 15 gadus strādājusi apdrošināšanas nozarē un to ļoti labi pārzinu. Tāda apdrošināšanas sistēma, kāda ir Latvijā, nav nevienā citā Eiropas vai pasaules valstī. Protams, sliktā nozīmē. Pēc būtības, ja saslimsti nopietni, tad šī apdrošināšanas polise Jums ārstēšanu nesedz, tikai drusku to pabalsta. Tā pakete, kas ietver masāžas un peldbaseinu pēc būtības ir veselības SPA. Apdrošināšanas būtība ir segt pēkšņu negadījumu nevis skaidri zināmu baseina un masāžas apmeklējumu. Pasaules praksē sistēma ir savādāka – par katru strādājošo tiek maksāts sociālais nodoklis un daļa no tā aiziet obligātajai veselības apdrošināšanai, kas sedz pamatlietas. Otra lieta – ja esmu spējīgs, es piepērku klāt privātu apdrošināšanu – ja ar mani kaut kas notiks, es varu cerēt uz labāku servisu un apkalpošanu privātās klīnikās.



A.D. Vajadzētu ieviest obligātu veselības apdrošināšanu.



Ž.J.G. Ir trīs modeļi, Latvijai ir jāizlemj kuru tā var atļauties.



L: Pirmīt Jūs pieminējāt vārdu efektivitāte. Rudenī viss sakārtosies. Nebūs ko ierēdņiem maksāt, viņi pāries uz biznesu.



Vai Latvijā ir ierēdņu armija?



A.D. Tas ir mīts. Latvijā nav ierēdņu armijas. Cik cilvēki strādā pašvaldībās – 1998. gadā visās Latvijas pašvaldībās kopā strādāja 119 619 cilvēki, kas saņēma atalgojumu. Šobrīd pašvaldībās kopā strādā nedaudz vairāk kā 125 000 cilvēku. Kur ir pieaugums – Rīgā.



L: Tas nav normāli. Pirms dažiem gadiem cilvēki no biznesa gāja projām uz pašvaldībām, jo pašvaldībās sāka maksāt lielākas algas kā bizness varēja atļauties.



A.D. Tas, ka Latvijā ir liela birokrātu armija, ir mīts. Salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju mums ir gandrīz tieši tikpat valsts darbinieku.



Ž.J.G. Labi, bet parunāsim par citu lietu – par viņu darba efektivitāti. Ja Vācijā būvatļauju var izņemt 3 dienās, Zviedrijā – 8-10 dienās, tad Latvijā reizēm tas ievelkas uz 2-3 mēnešiem. Valsts aparāts apmēram 60% sava laika velta, lai atrakstītos, jo viņam ir bail – no Valsts kontroles, no kolēģiem, no KNAB, utt.



A.D. Es to teicu jau pašā sākumā – šīs personas nav pietiekami apmācītas. Problēma ir nevis ierēdņu skaitā, bet tajā, ka tie nav pietiekami apmācīti. Nav tālākizglītības un kontroles sistēmas.



Ž.J.G. Izglītībai ir milzīga nozīme mazas valsts dzīvē. Viena no Latvijas eksportprecēm var būt izglītība. Mēs šeit runājam divās lielajās valodās – angļu un krievu. Šeit ir milzu iespējas un ir jāpieņem visi lēmumi, lai to veicinātu, jo augstskolas ir jāpiepilda ar studentiem un ar mūsu vietējiem resursiem tam nepietiek. Es nepiekrītu, ka mums izglītības kvalitāte ir slikta. Mana meita šobrīd mācās Austrālijā, 13. klasē, uz kurieni viņa pārgāja no mūsu 11. klases. Viņai nav nekādu problēmu iekļauties, viņa visu zina. Tur saturs un pieeja ir savādāka – mums bērniem 11. klasē ir jāapgūst 16 priekšmeti, Jaunzēlandē viņiem jāizvēlas seši priekšmeti – vienam no tiem ir jābūt tādam, lai, pabeidzot 13. klasi, cilvēks būtu ieguvis profesiju un varētu strādāt, vēl diviem priekšmetiem obligāti ir jābūt radošiem.



Manuprāt līdzīgi sistēmu vajadzētu mainīt arī pie mums, šeit atkal ir runa par domāšanas un attieksmes maiņu.



A.D. Es izglītības nozarē strādāju jau ilgus gadus un mans secinājums ir tāds, ka pēdējos gados izglītība ir kļuvusi ārkārtīgi pavirša. Arī augstskolās studenti nodarbojas ar kredītpunktu kolekcionēšanu – atzīme nav svarīga, galvenais, ka tiek ieskaitīts. Man šķiet, ka kaut kas ir jāmaina pašā sistēmā. Ideja, ka tirgus pats visu noregulē ir ļoti skaista uz papīra. Mazajā Latvijā tirgus ir kropls, tādēļ arī rezultāts ir kropls. Augstskolas savā starpā konkurē nevis ar kvalitāti, bet ar cenu. Rezultātā pašlaik Latvijā ir palikušas tikai divas augstskolas, kas jurisprudences nozarē kaut cik cenšas noturēt kvalitāti. Ideja par konkurenci pati par sevi ir laba, bet mazajā Latvijā augstskolas pašlaik konkurē tikai ar cenu un izglītības jomā tas nav pareizi, jo svarīgāka tomēr ir kvalitāte. Arī valsts uzraudzība augstskolām ir formāla. Skola ir aura, atmosfēra, bet valsts skaita grāmatas, datorus un pasniedzēju grādus.



Neizniekosim krīzi



Ž.J.G. Man patika teiciens, kuru dzirdēju nesen – neizniekosim krīzi! Tagad ir lieliskas iespējas sakārtot visas tās lietas, ko esam salaiduši grīstē. Viena no lietām, kas ir vajadzīgas uzņēmējiem, ir inovācijas. Lai būtu inovācijas, uzņēmējam ir jāsatiekas ar zinātnieku. Šeit ir runa par lietišķo zinātni. Šeit ir ļoti svarīgi doktoranti un tas rādītājs cik daudz no doktora disertācijām mēs pēc tam varam ielikt biznesā un radīt jaunu produktu. Latvijā starp uzņēmējiem un zinātniekiem pastāv tāda kā plaisa un viņiem ir ļoti grūti runāt vienam ar otru. Mēs esam pētījuši citu valstu pieredzi – viņi veido fondus, kur nevis zinātnieki pēta to, ko viņiem gribas, bet jau pašā sākumā uzņēmēji pasaka ko viņiem vajag un tad zinātnieki pie tā strādā. Eiropas valstīs inovācijās iegulda vidēji 3% no valsts IKP, Latvija iegulda 0,3%.



I.Š. Zinātne un bizness – kur tie var satikties? Cik daudz uzņēmēji, zinot, ka viņiem nākotnē būs nepieciešami darbinieki, ir izraudzījušies studentus, kuriem piešķir stipendiju, lai tie apgūtu vajadzīgo profesiju un pēc tam strādātu pie šī uzņēmēja? Cik daudz ir šādu stipendiju?



Ž.J.G. Nav kopējas sistēmas kā uzņēmēji dotu stipendijas, piemēram doktorantiem. Zinu, ka lielie uzņēmumi, piemēram Grindex, SAF, Dzintars – viņi ļoti mērķtiecīgi universitātēs izraugās spējīgākos studentus un piesaista tos savam uzņēmumam, bet tā nav sistēma. Būtu vajadzīga sistēma, kurā katrs uzņēmējs varētu jau universitātē nolūkot spējīgos studentus, tos atbalstīt, lai pēc tam šie studenti pie šī uzņēmēja strādā. Manuprāt šīs sistēmas mums pagaidām nav, jo mēs tagad esam pusaudži, padsmitnieki, un padsmitniekiem ļoti raksturīgi ir īstermiņš – viņi nespēj domāt stratēģiski un saskatīt to, kas gaidāms nākotnē. Maksāt stipendiju studentam ir ilgtermiņa jautājums un risks.



Arābu valstis, Ķīna un citas austrumu valstis dara tā – pašus spējīgākos studentus sūta iegūt izglītību uz rietumiem, pēc tam atvelk atpakaļ un viņiem vismaz kaut kāds laiks tur ir jānostrādā. Bet tas ir plāns – valsts vai pašvaldības mērķtiecīgs plāns, ka mēs kaut ko tādu darīsim, ieguldīsim naudu šādā lietā.



Lielākoties Eiropas valstīs izglītības jomā ir ieviests princips – nauda seko skolniekam. Tādējādi veidojas dabiskā skolu konkurence – tajās skolās, kas ir labākas, ir vairāk skolēni un līdz ar to arī vairāk naudas. Tas ir tas, uz ko taisās pāriet arī Latvija un manuprāt šis ir vēl viens ieguvums no Eiropas – šī pieredze un tas, ka mēs gatavojamies rīkoties līdzīgi. Ja mēs runājam par to, kādēļ cilvēki no visas pasaules brauc iegūt izglītību uz Lielbritāniju, jāņem vērā, ka viņiem ir simtiem gadu veca vēsture un tradīcijas, kuru mums pagaidām nav.



A.D. Manuprāt ir pilnīgi aplami runāt, ka mēs esam Eiropas Savienībā pazaudējuši kaut ko no sava latviskuma. Man šķiet, ka pirms pieciem gadiem, kad politiķi mūs aģitēja referendumā atbalstīt iestāšanos Eiropas Savienībā, tika izmantota pilnīgi aplama taktika – runāja tikai par to, kādi būs labumi. To, ka īstenībā izvēle ir starp to, vai mums izšķīst Krievijā vai tomēr mēģināt ilgāk saglabāties Eiropā, neviens neteica, lai gan pēc būtības šī izšķiršanās bija starp šīm divām alternatīvām.



Turpinot par valsts administrāciju – Vācijā un Francijā pieeja ir tāda, ka visi ministri, visa ierēdniecība ir beigusi augstāko valsts administrācijas skolu. Tie, kas strādā par ierēdņiem, ieņem vadošus amatus valsts pārvaldē, viņiem ir pietiekamas zināšanas, viņi saprot kā tas notiek.



Turpinot par korupciju. Mēs esam pieraduši, ka jau skolā mūsu bērniem ir pašpārvalde – skolēnu pašpārvalde, augstskolās studentu pašpārvaldei ir jābūt obligāti. Taču, cik man ir nācies ar šiem pašpārvaldes pārstāvjiem tikties, var just, ka viņi paši netic, ka viņi var kaut ko izdarīt un bieži vien ir tā, ka viņi arī nevar neko izdarīt, jo viņiem nav nekādu resursu. Manuprāt šī pašpārvaldes pieredze ir ļoti svarīga jau skolas laikā, lai bērni iemācītos pastāvīgi pieņemt lēmumus. Un tas arī dod apziņu, ka gadījumā, ja kaut kas nav kārtībā, tad vainīgs esi tu pats, nevis kāds cits, valdība vai priekšniecība.



Starptautiskās konferencēs vai citos starptautiskos pasākumos es esmu novērojis, ka tiem, kas nāk ne tikai no bijušās PSRS teritorijas, bet arī citām austrumu valstīm, ir patīkami ar mums komunicēt ne tikai tāpēc, ka mēs saprotam krievu valodu, bet arī tāpēc, ka mēs saprotam ko viņi domā. Tas ir mūsu potenciāls. To pašu es jutu arī pirms mēneša, sarunājoties ar pakistāniešiem.



Jāapvienojas kopīgam mērķim



Ž.J.G. Varbūt kādu brīdi varētu veltīt tam, ka Jūs varētu izteikt savas domas un priekšlikumus par to, ko būtu nepieciešams darīt. 3. jūnijā LTRK rīko pasākumu, lai papildinātu uzņēmēju plānu, jo es redzu, ka valdība lēnā garā sāk mūs ņemt galvā un, ja mūs sāk ņemt vērā, tad šim plānam ir jābūt jēdzīgam. Šeit ir ļoti svarīgi, ka Jūs ar savu pieredzi un zināšanām iesakāt ko būtu nepieciešams darīt.



L: Nav vērts mācīt augstāko matemātiku tam, kam interesē ģeogrāfija.



Ž.J.G. Tātad, Jūsuprāt, izglītībā nepieciešams noteikt prioritātes.



L: Jādod jaunatnei iespējas izvērsties – ne tikai jauniešiem, bet visiem tiem, kuriem ir iniciatīva, vēlme un spējas kaut ko darīt. Svarīgi, lai šādiem cilvēkiem netiek likti šķēršļi, kā tas ir pašlaik. Vēl viena svarīga lieta – apvienoties, lai ar kopīgu pozīciju un mērķiem mēs varētu iet Eiropā. Ja to darām pa vienam, katrs atsevišķi, ātri vien tiekam neitralizēti.



A.D. Piekrītu, manuprāt, vajadzētu apvienoties un veidot spēcīgus un atpazīstamus zīmolus un Liepāja varētu būt viens no šiem zīmoliem. Šie zīmoli jāveido valstij un pašvaldībai sadarbojoties ar uzņēmējiem.



L: Būtu nepieciešams valsts līmenī izveidot nopietnu mehānismu, ar kuru stimulēt uzņēmējus atbalstīt un finansēt pētniecību. Vajadzētu izveidot sistēmu, kurā zinātnieks, kam ir ideja, varētu vērsties pašvaldībā, kompetences centrā vai inkubatorā, kur tas satiktu uzņēmēju, kas arī ir ieinteresēts jauna produkta vai pakalpojuma izstrādē un šajā brīdī, satiekoties uzņēmējam un zinātniekam varētu rasties arī finansējums, lai to varētu darīt.



A.D. Manuprāt mums skolās bērniem vairāk vajadzētu mācīt valodas, bet ne vispārīgi, bet tieši ar fokusu uz biznesa, uzņēmējdarbības valodu. Eiropā atšķirībā no, piemēram, ASV, ir daudzas valodu barjeras un, ja tu ar savu produktu vēlies ieiet Vācijas tirgū, tev patērētājs ir jāuzrunā vāciski, ja Spānijas tirgū – tad spāniski. Jāmācās Eiropas valodas.



L: Bieži vien Amerikas tirgū ir vieglāk tikt iekšā kā Eiropas tirgū.



Demokrātija traucē ekonomikai?



L: Ja mēs pašvaldības un valsts iestāžu izsludinātos konkursus uzskatām par sava veida ekonomikas sildīšanas līdzekli, šajos konkursos gandrīz vienmēr galvenais faktors ir zemākā cena. Mans priekšlikums būtu mainīt šos kritērijus par galveno nosakot nevis zemāko cenu, bet efektivitāti un piemērotību attiecīgajam mērķim – to taču var izrēķināt.



Manuprāt būtu nepieciešams radikāli reformēt Eiropas Savienības budžetu, kas faktiski pašlaik ir veco dalībvalstu lauksaimniecības subsidēšanas budžets. Tas būtu jāmaina un tādā gadījumā tur atrastos līdzekļi gan mūsu zinātnei, izglītībai, transportam, medicīnai un visam pārējam.



Runājot par kopējo Eiropas nākotni, es domāju, ka mums pašiem vajadzētu noformulēt mūsu mērķus – vai mēs turpinām iet tālākas integrācijas ceļu, kas novedīs pie federācijas.



A.D. Šobrīd mēs esam liecinieki tam, kā valsts izirst. Mūsu acu priekšā valsts iespējas noteikt kas un kā notiek tās teritorijā, aizvien samazinās. Tas notiek ar visām valstīm, to robežas paliek aizvien neredzamākas. Kapitāls staigā tur, kur tam ir izdevīgāk, un tas nozīmē, ka mēs nevaram veidot kaut kādu savu, pilnīgi atšķirīgu nodokļu režīmu, mums ir jābūt līdzvērtīgiem, lai spētu konkurēt. Mēs paliekam aizvien atkarīgāki no citiem.



Ž.J.G. Tas jautājums, kas šeit parādās, ir vai pēc piecu gadu dalības Eiropas Savienībā mēs esam Eiropas valsts vai neesam. Īstenībā jau neesam, jo mēs neesam tajā iekļāvušies.



L: Ja vēlreiz taisām kopsavilkumu par mūsu šodienas sarunu un īsi novērtējam ko mēs kā valsts ekonomiskajā ziņā esam ieguvuši Eiropas Savienībā. Protams, no uzņēmējdarbības viedokļa ļoti liels ieguvums ir tas, ka nav robežas, nav muitas procedūras. Taču nav noslēpums, ka ļoti liela uzņēmējdarbības daļa šodien mums notiek nevis ar Eiropas valstīm, bet ar NVS valstīm. Ir nozares, piemēram, tekstilnozare, ko pārstāvu arī es, kur 90% uzņēmējdarbības notiek ar NVS valstīm. Ja ar Eiropu mums visas durvis ir atvērtas, tad, piemēram, ar Krieviju, ir tā kā siena priekšā. Starp NVS valstīm savā starpā ir līgumi, kas paredz dažādus atvieglojumus šo valstu uzņēmējiem. Tā rezultātā mēs ar saviem produktiem šajos tirgos neesam konkurētspējīgi. Mans ieteikums būtu Latvijai mēģināt iestāties kādā ekonomiskā aliansē arī ar šīm valstīm, lai mūsu uzņēmēji iegūtu līdzīgas priekšrocības.



A.D. Man gan šķiet, ka mums vajadzētu tikt ārā no šīs zonas, kur politiķi mēģina regulēt ekonomiku. Ekonomikai jāļauj pašai dzīvot. Manuprāt doma, ka mēs tur varētu atgriezties un pret mums izturēsies labvēlīgi, man liekas naiva. Krievijā faktiski nav ne tirgus ekonomikas, ne demokrātijas. Tur faktiski ir atjaunota monarhija, kur monarhs kontrolē visus jautājumus, tostarp arī ekonomiku. Darboties tādā tirgū nozīmē kļūt atkarīgam. Manuprāt mums pēc iespējas ātrāk ir jātiek vaļā no šīs provinciālās domāšanas.



Ž.J.G. Ja Jūs sakāt, ka Eiropai mūsu tekstilpreces nav vajadzīgas, mēs varam tās pārdot, teiksim, Brazīlijai. Brazīlija ir ļoti attīstīta valsts, kurā dzīvo vairāk kā 200 miljoni iedzīvotāju. Starp citu, interesants ir zviedru eksports uz Brazīliju. Protams, pirmajās vietās ir Volvo un lielie metāla apstrādātāji, bet uzminiet kas ir trešajā vietā. Sērkociņi. Zviedrija eksportē uz Brazīliju sērkociņus. Kāpēc mēs to nevarētu darīt? Izrādās, ka Brazīlijā cilvēki nemīl šķiltavas.



A.D. Es saskatu briesmas. Mums šķiet, ka daudzas problēmas varētu atrisināt, ja būtu kāds prātīgs politiķis, kas pieņemtu labus lēmumus, nebūtu atkarīgs no neprātīgajiem politiķiem, vienvārdsakot – vadonis, vai, teiksim, tautas vēlēts prezidents, kas ieviesīs kārtību. Jā, būs vienoti spēles noteikumi, bet ticiet man – ekonomika un viss pārējais būs atkarīgi no šī viena cilvēka gribas. Manā uztverē tas ir aplams virziens. Jūs jau teicāt, ka demokrātija traucē ekonomikai. Jāmēģina radīt tādus apstākļus, tādu sistēmu, lai politiķi pēc iespējas mazāk jauktos iekšā dabas sakarībās, un ekonomika arī ir dabas sakarība. Tādēļ es uzskatu, ka demokrātiju un pašpārvaldi vajag sākt jau no skolas.

/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties