#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Šengena – maksa par būšanu bagāto valstu klubiņā
, 2009. gada, 29.maijs

Atrašanās Šengenas valstu saimē Latvijai gada laikā pierādījusi, ka par iespēju brīvi ceļot jāmaksā arī ar pieaugošu noziedzību, narkotiku un cilvēku tirdzniecību. Šengenas līgumam Latvija pievienojās 2007. gada 21. decembrī. Kopīgi ar mūsu valsti tam piebiedrojās arī Lietuva, Igaunija, Polija, Čehija, Ungārija, Slovākija, Slovēnija un Malta. Tādējādi kontrole uz Latvijas robežas ar Igauniju un Lietuvu tika pārtraukta un bez pasu kontroles nu to šķērsot var jebkurā vietā. Protams, tas bija liels ieguvums visiem – kā privātpersonām, tā uzņēmējiem. Dalība Šengenas līgumā dzīvi krietni vien atvieglojusi arī noziedzīgajai pasaulei – tā nekavējas attīstīt narkotiku un cilvēktirdzniecības biznesu. Latvija ir kļuvusi par tranzītvalsti nelegālajiem imigrantiem.
Par šo gadu, kuru esam pavadījuši Šengenā, notikušajā diskusijā Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Latvijā diskutēja Inese Vaidere – Eiropas Parlamenta deputāte, Ilze Pētersone – Ministru prezidenta padomniece ES jautājumos, Jānis Vonda – Valsts policijas priekšnieka vietnieks, kā arī Ilmārs Mežs – Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs./>



Inese Vaidere: Tā kā li­doju divas reizes nedēļā un vairs nav regulāri jārāda pase, esmu priecīga. Šengena ir liels ieguvums tiem, kas godīgi strādā un dodas ceļojumos. Taču Šengena ir arī ieguvums nelegālajiem imigrantiem un noziedzniekiem – noziedzība šā gada laikā pieaugusi par 4 – 5%. Tādēļ neteikšu: jā, Šengena ir ļoti laba. Turklāt uzskatu, ka jauno dalībvalstu robežas ir pārāk „porainas”. Latvijai vispār no Šengenas teju vai būtu jāizstājas, ja reiz pašlaik visam, arī robežsar­dzei, samazinām nepiecie­šamo finansējumu! Diez vai citas valstis atbalstīs vāju ro­bežapsardzi, ko Latvija tagad spēs piedāvāt. Mūsu valstij nav vienota skata uz ekono­miku. Piemēram, domāju, ka tie līdzekļi, kurus tagad atvēl policijai, lai tā Vecrīgā tvarstī­tu autovadītājus, būtu jādod robežsardzei.



Jānis Vonda: Dalība Šen­genā mums devusi instru­mentus kontrolei – sakārtotu likumdošanu, kas ļauj bez sarežģījumiem noziedzīgās personas izdot un pārvietot. Izveidoti kompensējošie me­hānismi – robežsardzes resur­su samazinājums, koncentrē­jot tās spēkus Baltkrievijas un Krievijas robežas kontrolei. Bet, protams, ka paralēli tam gada laikā, ko esam Šengenā, krietni pieaugusi cilvēktirdz­niecība, kontrabanda un nar­kotiku izplatība. Taču ir kāda atšķirība. Pirms 8 – 9 gadiem zagta auto piederības noteik­šanai mums bija nepiecieša­mas pat 30 dienas, tagad jau 8 stundu laikā varam noskaid­rot, no kurienes tāds auto nā­cis. Tā ka – tiesībsargi ar no­ziedzniekiem pašlaik uz starta līnijas principā ir vienlaikus. To veicina ātrā informācijas apmaiņa – „ķeramais” tīkls jeb ceļu policijas vai muitas datu­bāze pieejama visās 27 valstīs. Tomēr, lai runātu par faktiem, nevis vēlmēm, ko devusi dalī­ba Šengenā, manuprāt, nepie­ciešami vismaz trīs gadi.



Ilmārs Mežs: Tas, ko vē­rojam pēc pievienošanās Šen­genas līgumam, ir maksa par būšanu bagāto valstu klubiņā. Nelegālā migrācija augusi arī pie mums. Taču – no minimā­la līmeņa tā sasniegusi zemu līmeni. Latvijā šis rādītājs ir zemākais Eiropas Savienībā. Pirms pievienošanās Šenge­nai mums bija aptuveni 100 – 200 nelegāļu. Pērn šis skaitlis sasniedza 319. Arī patvēruma meklētāju Latvijā nav daudz. No 2000. līdz 2004. gadam tie bija 5 – 15 cilvēki, bet aizva­dītajā gadā – 51. Piemēram, Maltā, kas ir krietni mazāka par Latviju, ik gadu patvēru­mu meklē desmitiem tūksto­šu cilvēku.



J. Vonda: Uzskatu, ka no nelegālajiem imigrantiem var izvairīties vai to skaitu samazināt, akcentējot drošus identifikācijas dokumentus, tiesībsargiem ciešāk sadar­bojoties ar kaimiņvalstu die­nestiem, kā arī likumdošanas līmenī cīnoties par tiesību vienlīdzību starp valsts ie­dzīvotājiem un nelegālajiem migrantiem. Pretējā gadī­jumā nelegāļu tiesības bieži vien nostādītas augstāk par valsts iedzīvotāju tiesībām.



I. Vaidere: Pašlaik Eiropā ir aptuveni 18,5 miljoni legālo imigrantu. Par nelegālajiem skaidrības nav. Te tie cipari tiek saukti no 2 līdz 4 miljo­niem vai pat – tik daudz, cik legālo. Lai gan cīņa pret nele­gālo imgrāciju kļūst stingrā­ka – Malta, Itālija un Grieķija ilgi ar nelegāļiem neņemas –, tos uzreiz sūta atpakaļ, citas valstis šiem cilvēkiem sūta nepareizus signālus. Piemē­ram, Francija pēkšņi ņem un legalizē 600 tūkstošus nele­gālo imigrantu! Šāda rīcība tikai pastiprina citu nelegālo imgrantu pārliecību, ka, ie­rodoties ES, ar laiku arī viņus legalizēs. Norādot uz darba­spēka trūkumu, līdzīgu lega­lizāciju apsver arī Nīderlande un Vācija. Es gan domāju, ka būtu jādara viss, lai šiem cil­vēkiem no trešajām valstīm nerastos vēlme pamest savu zemi. Būtu jāpalīdz normali­zēt tur dzīve līdz tādam līme­nim, lai apstākļi tos cilvēkus negrūstu ārā no savas valsts. Turklāt domāju, ka trešo pa­saules valstu sliktos dzīves apstākļus lielā mērā veicina daudzie šķēršļi, kas pie mums salikti viņu preču importam. Varbūt, mazinot tos, cilvēki paliktu savā valstī, jo tad tur būtu darbs un iztika viņu ģi­menēm. Mēs jau varam teikt, ka pie mums nelegālo mig­rantu nav daudz. Taču – pie Latvijas austrumu robežas jau koncentrējas cilvēki, kas gribētu dzīvot mūsu valstī un kuriem nav legālu iespēju to izdarīt.



I. Mežs: Jā, spiediens uz mūsu austrumu robežu pie­aug. Salīdzinājumā ar 2/3 pa­saules iedzīvotāju mēs tomēr dzīvojam turīgi. Un daudzi labprāt dzīvotu kā mēs. Atce­rēsimies, ka pirms iestāšanās ES Eiropā nelegāli strādāja aptuveni 10 000 latviešu. Arī mēs meklējām labākas iespē­jas. Protams, ka brīvprātīga nelegālo imigrantu atgrieša­nās ir sarežģīti īstenojama. Tādēļ pašlaik domājam par Eiropas atgriešanās fonda programmas izmantošanu. Tā piedāvā nevis vienkārši tikt deportētam, bet palīdz atgriezties ar pamudinājumu. Skandināvijā, piemēram, šiem cilvēkiem iedod 300 – 1000 eiro, lai viņi paši var nokļūt mājās. Domāju, ka tajā valstī, kurā cilvēkam jāatgriežas, viņam varētu nopirkt kādu ķieģeļnīcu vai pāris govis, lai viņam ir no kā iztikt un savu ģimeni uzturēt. Tas veicinātu viņu palikšanu savā zemē.



I. Vaidere: Man gan lie­kas, ka nevajag viņam govis pirkt vai naudu dot. Tad jau visi citi ātri izdomās – re, aiz­brauc, tevi noķer, vēl naudu iedod un govi nopērk. Jāpa­saka visiem radiem, kaimi­ņiem, ka tā ir iespēja tikt pie mantas! Domāju, ka šāds ri­sinājums nelegālo imigrantu skaitu tikai palielinās.



Ilze Pētersone: Domāju, ka viss iepriekšminētais ap­liecina – nepieciešama vieno­ta un līdzsvarota migrācijas vadības sistēma. Visās valstīs uzņemšanas noteikumiem jābūt pilnīgi vienādiem. Ne­drīkst būt tā, ka kaut kur tie ir labāki, tātad – nelegāliem imigrantiem saistošāki.



Atgādināsim, ka galvenie iemesli, kādēļ nelegālie imig­ranti, galvenokārt no Āfri­kas, cenšas iekļūt Eiropā, ir – spīdzināšana, izvarošana un totāla nabadzība, kas valda viņu valstīs. Kopš 1988. gada, šķērsojot jūru, bojā gājuši jau aptuveni 10 000 labākas dzī­ves meklētāju. Tas gan vēlmi nokļūt Eiropā nemazina. Kā liecina ANO sniegtie dati, – 2007. gadā Itālijā ieceļoja 20 000 imigrantu, pērn šis skaitlis sasniedza jau 35 000 cilvēku.

/>

/>/>/>/>/>/>/>/>
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties