#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Vai Latvijas iedzīvotājiem piemīt skeptiķu gēns?
, 2011. gada, 22.septembris

15. septembrī ES Mājā pulcējās dažādu jomu eksperti un žurnālisti, lai klātienē diskutētu par šķietami augsto eiroskeptiķu skaita pieaugumu pēdējā pusgada laikā Latvijā.

Diskusijas laikā eksperti centās rast atbildi uz jautājumu „kāpēc?”, diskutējot gan par iespējamiem šī rādītāja veicinatājiem, proti, ekonomisko situāciju Latvijā; bezdarbu un emigrāciju, kā arī satraucošo ziņu pieaugumu par draudīgo situāciju atsevišķās eirozonas valstīs, gan cenšoties atrast kopīgus risinājumus nākotnē.
Ekspertu vidū šoreiz bija aicināti sociologs Arnis Kaktiņš, Eiropas Kustības Latvijā vadītājs Andris Gobiņš, politoloģe Žanete Ozoliņa, Eiropas politikas pētniece Dace Akule, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Savu viedokli izteica arī Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka. Diskusiju vadīja redaktors Ansis Bogustovs.

Diskusijas atšifrējums
Ansis Bogustovs: „Mēs zinām Eirobarametra datus (kā parāda Eirobarametra pētījums, tad Latvijā, salīdzinot ar iepriekšējo pusgadu, to iedzīvotāju rādītājs, kas varētu tikt uzskatīti par eiroskeptiķiem, ir aptuveni par 8 % augstāks – aut.) un esam izvirzījuši trīs hipotēzes. Ja drīkst, tad savā atbildē katrs paņemiet 10 punktus un sadaliet starp trīs iespējamiem atbilžu variantiem. Šīs hipotēzes tātad ir: vai šis rādītājs būtu saistīts ar ekonomisko situāciju Latvijā un ar ekonomiskās krīzes sekām, kā arī ar satraucošo ziņu pieaugumu par draudīgo situāciju atsevišķās eirozonas valstīs, vai otrs variants: iespējams, ka iedzīvotāju noskaņojumu tieši ietekmē politiskās norises nacionālā līmenī, visbeidzot trešais variants: varbūt, ka pie vainas ir sliktā iedzīvotāju informēšana, ar to saprotot, ka iespējams informācijas pat ir par daudz.”

Jānis Endziņš: „Mana sajūta vairāk sliecas uz pirmajiem diviem variantiem, proti, ne tik daudz mums būtu pamats šobrīd domāt par to, ka šeit kāds slikti strādā. Pirmkārt, šobrīd ir ļoti daudz satraucošu ziņu no eirozonas, kas droši vien liek cilvēkiem domāt. Otrkārt, es domāju, ka tas ir saistīts arī ar ekonomiskās krīzes sekām nacionālā līmenī. Tādējādi es dotu astoņus punktus pirmajam variantam un divus – otrajam. Patiesībā Eiropas finansējums Latvijā ir pietiekami liels, arī informācijas netrūkst, tādēļ es domāju, ka šī eiroskepse vairāk ir saistīta ar pirmo un otro hipotēzi.

Dace Akule: „Es arī došu punktus pirmajām divām hipotēzēm – pieci punkti pirmajai un pieci – otrajai. Gribu to arī pamatot un tas, ko es teikšu, nav no sabiedriskās domas aptauju pētījumiem, bet gan no tā, ko es esmu dzirdējusi mūsu rīkotajās diskusijās dažādos Latvijas reģionos ar nejauši atlasītiem iedzīvotājiem. Tieši pirms gada mēs kopā ar Eiropas Komisiju Latvijā organizējām 12 reģionālās diskusijas, kurās piedalījās 230 nejauši atlasīti iedzīvotāji. Viens no iesildošajiem jautājumiem, ko mēs viņiem uzdevām, bija vērtēt zaudējumus un ieguvumus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Lai mazliet ilustrētu – ieguvumi tika sarakstīti uz četrām lapaspusēm; zaudējumi – uz sešām. Manuprāt, daudzas lietas par ES cilvēki vērtē neviennozīmīgi – vienā un tajā pašā apstāklī redzot gan labo, gan slikto. Piemēram, pārvietošanās brīvība – no vienas puses labi, no otras puses slikti ir tas, ka pastiprinās emigrācijas un imigrācijas jautājumi. Līdz ar to jautājums, kurā pusē cilvēks novēršas, proti, vai viņš ir vairāk skeptisks vai optimistisks, var būt atkarīgs no vispārējās situācijas vērtējuma. Vispārējā situācija ir tas, kas notiek citās ES valstīs. Otrkārt, eiroskepsi noteikti palielina arī ES budžeta jautājumi – īpaši diskusijas par tiešiem maksājumiem. Mēs tagad cerams esam panākuši, ka ES ir sadzirdējusi, ka Latvijas zemnieki saņem zemākos tiešos maksājumus, bet tik un tā Eiropas Komisijas pirmais priekšlikums bija labāks, bet nepietiekams. Tas, ko Latvijas iedzīvotāji nesaprot, ir kāpēc. To visu saliekot kopā ar citiem aspektiem, piemēram, pretestību globalizācijai vai iedzīvotāju grūtības nošķirt, kur un kurās jomās ir Latvijas kā valsts atbildība un kur ir ES atbildība. Ļoti daudzi ieguvumi un zaudējumi ES attiecas uz pašu neizdarību.”

Ansis Bogustovs: „Bet vai tādā gadījumā izpratne nav sākusies ar to, ka nav bijusi detalizēta informācija par to, kurš par ko atbild?
Dace Akule: „Es domāju, ka nevajag pārvertēt to faktu, ka Latvija ES ir tikai septiņus gadus un iedzīvotāji joprojām mācās.”
Ansis Bogustovs: „Bet fenomens ir tajā, ka tos pašus septiņus gadus ES ir vēl deviņas nācijas un tām nav tik sliktu rādītāju. Tad iespējams ir kaut kas, kas ir latviešu gēnā. Vai mums ir latviešu gēns būt skeptiskiem?”

Andris Gobiņš: „Manuprāt, mums ir šīs latviešu īpatnības, kas mūs atšķir no igauņiem, lietuviešiem un citām nācijām. Tad ir arī ilgtermiņa problēmas gan Latvijā, gan Eiropā, respektīvi, dažādas bailes un mīti, piemēram, bailes par Eiro ieviešanu. Tiesa gan, iespējams Latvijā tās ir mazliet spēcīgākas, kā citur. Tāpat nozīmīgs rādītājs ir arī īstermiņa problēmas, piemēram, Grieķijas gadījums. Tomēr ir svarīgi pieminēt to, ka Latvijas iedzīvotāji ES uzticas četras reizes vairāk, nekā Latvijas valdībai. Tas ir stabils procentuāls rādītājs jau vairākus gadus. Eiropā vēl ir tikai viena valsts, kam ir šāds pats fenomens – Itālija, jo parasti tomēr uzticība savas valsts valdībai ir lielāka, nekā ES. Latvijā un Itālijā kopējiem ES lēmumiem uzticas vairāk. Manuprāt, tomēr eiroskepses problēma nav galvenā, daudz svarīgāks ir jautājums, cik daudz mēs ticam, ka varam ko ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesā. Tas ir ilgstošais rādītājs. Liekot atzīmes, es visām trīs hipotēzēm sadalītu vienādu skaitu punktu. Ja mēs skatāmies uz profesionālajiem informatoriem par ES, tad tomēr ļoti bieži ir šis „mēs un viņi” dalījums, tādējādi stiprinās stereotips, ka Eiropa nav daļa no mums, bet tas ir kāds cits, kas mūsu vietā pieņem visus lēmumus.”

Ansis Bogustovs: „Arni, Jums mums tagad šis fenomens būtu jāizskaidro. Vai tuvākā laika lielākie notikumi, kas saistīti ar Eiropu Latvijā – budžets,kur Latvijai ir grūti izcīnīt sev vienlīdzīgus nosacījumus, Eiro ieviešana, kur ir Igaunijas piemērs ar cenu paaugstināšanos un vēl Grieķijas piemērs, arī nav rādītājs, kādēļ eirooptimisma dati krītas?

Arnis Kaktiņš: „Tas, ko es gribu teikt, ka šie Eirobarametra mērījumi, ir vēl nepietiekams rādītajs. Ja mēs kopumā regulāri taisām sabiedriskās domas aptaujas, tad ir vērojamas svarstības, tādēļ ir ļoti spekulatīvi izdarīt lielus secinājumus par ilgtermiņa tendencēm. Eirobarametra pētījumi ir balstīti uz pilsoņiem, bet jāņem vērā, ka Latvijā gandrīz katrs piektais iedzīvotājs ir nepilsonis. Šajā gadījumā, ja mēs skatītos kopumā, ko domā Latvijas iedzīvotāji, tad būtu ne dramatiskas, bet dažas būtiskas atšķirības. Atšķirības būtu drīzāk negatīvākas.
Inna Šteinbuka: „Mana profesionālā pieredze, strādājot ar Eirobarametra pētījumiem, protams, parāda, ka Eirobarametram ir savi trūkumi, piemēram, izlase nav diezgan reprezentatīva, bet cita mehānisma, kā savākt 27 valstu viedokli nav. Tas ir vienīgais instruments, kas mums dod iespēju salīdzināt valstu situāciju.”

Ansis Bogustovs: „Arni, pēc izglītības Jūs esat sociologs un esat pieradis komentēt procesus, kas notiek sabiedrībā. Kā Jūs dotu vērtējumus izvirzītajām trim hipotēzēm?

Arnis Kaktiņš: „Man izskatās, ka situācija kopumā nepaliek sliktāka, tās ir tikai svarstības. Bet, ja mēs uzdodam jautājumu, kādēļ situācija ir tāda, kā ir, tad jāatgriežas pie neviennozīmīguma aspekta. Rodas jautājums, kas bija iestāšanās ES Latvijas gadījumā – pašmērķis vai līdzeklis. Lielākā daļa iedzīvotāju uzskata, ka tas tomēr bija līdzeklis, kas saistīts ar materiālo labklājību un citām vāji vai labi apjaustām lietām. Šeit mēs varam vērot publisko telpu un jāatzīst, ka īstenībā nav pārliecinošu pierādījumu, ka mēs tuvināmies mērķim, drīzāk gan izskatās, ka mēs no tā attālināmies, kā rezultātā diezgan likumsakarīgi sāk dominēt negatīvie aspekti. Tas, manuprāt, ir arī centrālais iemesls, kādēļ dinamika lēnām iet uz leju. Es neesmu optimists, ka rādītāji tagad sāks iet tikai uz augšu. Tas drīzāk ir saistīts ar to, ka ekonomiskā krīze visus rādītājus bija nospiedusi ļoti zemu. Es teiktu, ka pirmajai hipotēzei es dotu astoņus punktus, bet divus punktus otrajai hipotēzei par politiskajiem procesiem Latvijā.”

Ansis Bogustovs: „Žanete, es apzināti atļāvos Jūs mudināt kā pēdējo runātāju. Strādājot Latvijas Univeersitātē, Jūs esat pieradusi uz šiem procesiem raudzīties mazliet skeptiskāk, bet tai pat laikā esat strādājusi arī Eiropas Komisijā. Kāda Jums šķiet šī dinamika?

Žanete Ozoliņa: „Pirmkārt, paldies par šādu diskusiju. Īpaši tādēļ, ka mēs esam runājuši par budžetu, maksājumiem un citām tehnokrātiskām lietām, par kurām vidējais latvietis neinteresējas, savukārt par tādiem principiāliem jautājumiem daudz nemaz nav runāts. Ja mums šeit ir ekonomisti, juristi un citi speciālisti, tad patiesībā mums šeit vajadzētu arī vienu ļoti augsta līmeņa psihoterapeitu, jo šai Latvijas situācijai saknes neaug ne akonomikā, ne politikā, tās ir tiešām kaut kādas latviešu nacionālās īpatnības. Situācijā, kāda ir Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm, rada ļoti daudzus „kāpēc”. Tas ir fenomens, ko nevar izskaidrot ne ar valdībām, ne ko citu. Nacionālās īpatnības, ko jau ļoti labi akcentēja Arnis, ir saistītas ar to, ka Latvijas sabiedriskā doma visu šo gadu garumā, kopš mēs vispār sākām diskutēt par ES, ir: viena trešdaļa ir stabili „par” ES, viena trešdaļa – stabili „pret” un vēl viena trešdaļa ir neizlēmīgie. Faktiski atšķirības veidojas uz neizlēmīgo bāzes, kuri mainās atkarībā no tā, kas notiek valstī. Šis modelis ir ļoti skaidri izteikts Latvijā. Šeit ir arī aktuāls jautājums par pašvērtību. Jo, piemēram, igauņi arī ir gana skeptiski, bet viņiem vienmēr ES bijusi kā līdzeklis iekšējai attīstībai. Latvijā tas pietrūkst.”

Arnis Kaktiņš: „Es gribu piebilst pie šīs idejas, kas, manuprāt, ir ļoti vērtīga. Ja mēs gribam pacelt rādītājus, tad stāsts patiesībā ir par zemu pašapziņu. Ja ES pagriež tādā veidā, ka mums ir iespējams iegūt pēc iespējas lielāku labumu no tās, tad tas noteikti paceltu rādītājus. Runa nav par darīšanu, bet par skatu punktu – piemēram, kādā veidā to redz igauņi.”

Žanete Ozoliņa: „Tas mani ved pie nākošā aspekta, ka, manuprāt, viena no ļoti lielām problēmām Latvijā un daudzās jaunās ES dalībvalstīs, ir izpratnes trūkums, kā ES funkcionē. ES ir valstu apvienība, kur katrai ir savas intereses, kur ir jāmeklē kompromisi. Respektīvi, tas atkal noved pie iespēju faktora, ka pats politiskais process ES ir iespēja nonākt līdz tādiem lēmumiem, kas ir labvēlīgi ne tikai Latvijai, bet gan kopējai sistēmai. Tad, kad man, piemēram, zvana žurnalisti ar jautājumu, ko Latvija no tā iegūs, es uz tādiem jautājumiem vairs neatbildu. Nav svarīgi, ko Latvija iegūs, nozīmīgi ir tas, ko mēs iegūsim kopā. Mēs dzīvojam vienota tirgus, teju arī vienotas valodas ietvaros un tādēļ mēs nevaram iedomāties, ka tikai Latvija no kaut kā iegūs.”

Ansis Bogustovs: „Bet vai tādā gadījumā nesanāk pretruna?”

Arnis Kaktiņš: „Manuprāt, šeit ir un nav pretruna. Runa ir par to, kā mēs sevi identificējam. Ja indivīds sevi identificē  kā eiropieti, tad patiesībā viņš to saprot, ka tas, kas būs labi Eiropai, būs labi arī viņam.”

Žanete Ozoliņa: „Ja to interpretē caur identitātes prizmu, tad tas tā patiešām ir, bet šajā gadījumā es neaizeju līdz identitātēm, bet gan līdz funkcionēšanai. Ja runājam par punktiem, tad pirmajām divām hipotēzēm, es katrai liktu par pieciem punktiem. Runājot par informāciju, tad, manuprāt, ja kādam pietrūkst informācijas, tad tā ir tikai katra paša personīgā slinkuma izpausme.”

Andris Gobiņš: „Manuprāt, pie informācijas vēl varētu piestrādāt, respektīvi, tā varētu kļūt nedaudz koordinētāka. Pie tam bieži vien problēma var būt arī pārmērīgs informācijas daudzums.”

Ansis Bogustovs: „Saskaitot rezultātus, man sanāk, ka 29,3 punkti ir pirmajai hipotēzei par ekonomisko situāciju Latvijā un sliktajām ziņām no Eirozonas valstīm; 17, 3 punkti – otrajai hipotēzei par vietējām politiskām norisēm un 3,3 punkti – informācijas nepilnīgumam. Jautajums, ko darām?”

Arnis Kaktiņš: „Kādēļ kaut kas ir jadara? Kur ir problēma? Vai mērķis šajā gadījumā ir pacelt kādu indikatoru? Manuprāt, nē. Domāju, ka šādus rādītājus nav iespējams pacelt ar kādu mākslīgi organizetu kampaņu.”

Andris Gobiņš: „Man šķiet, ka problēma ir tajā brīdī, ja rādītāji ir tik zemi, kādi tie ir šobrīd.  Problēma ir tajā, ka indivīda rīcība no šīs eiroskepses var tikt bremzēta.”

Dace Akule: „Galvenais jau nav celt rādītāju tikai paša rādītāja dēļ. Šeit es piekrītu arī Andrim, ka svarīgākais, kā mainīsies iedzīvotāju rīcība pēc tam. Jo tas ir saistīts ar to, kā un cik ļoti mēs izmantojam ES dotās iespējas. Latvijā ir arī labi piemēri, kur mēs esam bijuši īpaši aktīvi. Viens vienkāršs piemērs, runājot par līdzdalību un iedzīvotāju iniciatīvu, ir interneta vietne manabalss.lv. Mums ir piemēri, kad mēs varam parādīt savas inovācijas, kas atpakaļ noteikti nesīs pašapziņu.”

Žanete Ozoliņa: „Noteikti ir jārunā par vairākiem līmeņiem, ko un kā var darīt. Ja mēs runājam par plašāku sabiedrību, tad viņus daudz vairāk uzrunā tas veids, kā tiek runāts un diskutēts par Eiropas lietām. Otrs līmenis ir jau politikas veidošanas līmenis, kur vēl daudz varētu darīt. Šobrīd mani dara bažīgu tas, ka mēs izceļam tikai dažas lietas no ES un tādējādi sevi atsvešinām no citām lietām, kas var būt svarīgas.”

 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties