#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Vai protam izmantot ES sniegtās iespējas?
, 2009. gada, 28.maijs

Vai pēc pieciem gadiem Eiropas Savienībā (ES) Latvijas iedzīvotāji zina, kuras ES institūcijas par ko atbild? Kādas ir mūsu tiesības un pienākumi?
Latvijas Avīzes un Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā diskusijā "Eiropas pārvalde un iedzīvotāji. Vai saikne gana cieša?" piedalījās Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca, Eiroparlamenta deputāts Rihards Pīks, 9. Saeimas deputāti Krišjānis Kariņš un Aleksandrs Kiršteins, kā arī Gundars Ostrovskis un Juris Ozoliņš. Diskusiju vadīja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā preses sekretārs Ivars Bušmanis./>



ES institūcijas



I. Šulca: Latvija jau pie­cus gadus ir Eiropas Savienī­bas dalībvalsts, un šajā laikā radušies daudzi mīti. Anali­zējot dažādu aptauju datus, redzams, ka aptuveni 20% Latvijas iedzīvotāju ir par mūsu valsts dalību ES un vēr­tē to pozitīvi, 28% cilvēku ir pret un vērtē to negatīvi, pā­rējie jeb gandrīz puse cilvēku ir kā Nezinīši Saules pilsētā, kas nezina, vai Latvijas bū­šana Eiropā ir laba vai slikta. Latvieši ir slikti informēti eirooptimisti, un zināšanas par iespējām, ko sniedz dalība ES, ir tā zelta atslēdziņa labākai dzīvei. Dalība ES nav zivs, tā ir makšķere. Kā to zivi nozve­josim, atkarīgs no tā, kādas būs iespējas un ko zināsim par iespējām. Pastāv divi ļoti populāri mīti, pirmais – Ei­ropa ir pārbirokratizējusies, otrais – Eiropa mums visu diktē. ES nav Padomju Savie­nība, ja runājam salīdzināju­mos, nevar salīdzināt laulības ar izvarošanu. Lūk, fakti – 85% ES politikas lēmumu tiek pieņemti vienbalsīgi. Eiropas Komisijas ierosina tikai 5% no jaunajiem likumdošanas aktiem, pārējos ierosina da­lībvalstis. Uz 500 miljoniem ES iedzīvotāju Eiropas Ko­misijā ir tikai 23 800 ierēdņu. Tas ir viens ierēdnis uz 21 000 iedzīvotāju.



R. Pīks: Eiropas Parlaments ir svarīga institūcija tieši mazajām valstīm. Kāpēc? Pirmkārt, Eiropas Padomē un Eiropas Komisijā lēmumi tiek gatavoti aiz aizslēgtām durvīm un nav publiski. Pla­šākas tautas masas par tiem uzzina, kad lēmums jau ir pieņemts. Parlamentā jeb­kurš lēmums no pirmā brīža ir pieejams visiem – mēs va­ram laikus ar to iepazīties, ie­sniegt savus priekšlikumus, papildinājumus, sameklēt līdzīgi domājošos. Lai mēs kaut ko izdarītu vai panāktu, ir jādara „melnais darbs” jau ilgu laiku pirms gala lēmu­ma pieņemšanas. Process ir ilgs, bet mazajām valstīm ir iespējas ietekmēt lēmumus.



K. Kariņš: ES Ministru pa­dome nav iestāde, kas strādā ik dienu, bet sabrauc atseviš­ķu jautājumu izskatīšanai un izlemšanai. Lemt par finanšu jautājumiem brauc finanšu ministri, par ekonomikas jautājumiem – ekonomikas ministri utt. Padomēs vien­laikus strādā 27 cilvēki, un katrs ministrs pārstāv savu valsti. Tas nozīmē, ka Latvijas ietekme šajā iestādē ir tikpat liela kā Vācijas vai Franci­jas. Katram ir iespēja izteikt viedokli, runāt un strādāt ar kolēģiem, lai pārliecinātu par sava viedokļa pareizību. Tas ir svarīgi mazajām valstīm. Ministri spēj mūs pārstāvēt tik labi, cik labi viņi Briselē prot piedalīties arī neformā­lās sarunās, pārliecināt savus kolēģus. Reizēm Latvijas pār­stāvniecība ir ļoti spēcīga, bet diemžēl bijuši arī vāji minis­tri. Katrs ministrs ir ne tikai mūsu valdības loceklis, viņš vienlaikus ieņem nopietnu lomu Eiropā. Protams, balso­jot Latvijai ir tikai četras bal­sis no vairāk nekā 345. Balsu skaits ir atkarīgs no iedzīvo­tāju skaita.



J. Ozoliņš: Eiropas Pa­domē ir divas iespējas – vai nu pieņemt lēmumus vien­balsīgi, vai dalībvalstis var izmantot veto iespēju. Nesen pieredzējām, ka veto iespēju izmantoja Lietuva. Un tad dalībvalsts lielumam nav ne­kādas nozīmes. Latvija ir eiropesimistiska valsts. Dažādu lēmumu pieņemšanā ir svarī­gi partneri – Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Attīs­tības komiteja un Reģionu komiteja, jo bez viņiem nevar pieņemt nevienu ES likumdo­šanas aktu. Tātad mēs katrs varam apskatīt, kas ir Latvijai pārstāvējis darba devējus, kas darba ņēmējus. Piemēram, darba devējus vienmēr pār­stāv Vitālijs Gavrilovs, darba ņēmējus – arodbiedrību līde­ris Pēteris Krīgers. Reģionu komiteju pārstāv pašvaldību vadītāji.



A. Kiršteins: Esmu dar­bojies gan kā novērotājs, gan kā ministrs ES institūcijās. Ja mazajās valstīs strādā spilgtas personības, ja šiem pārstāv­jiem nevar aizbāzt muti, ja tie prot komunicēt ar cilvēkiem, prot valodas, tad var panākt savu. Jāstrādā ar tiem, kam ir līdzīgas problēmas, un jārada interešu grupas. Svarīgākā lieta – jābūt spēcīgiem minis­triem un citiem Latvijas pār­stāvjiem, kas kā personības var runāt pretim citu, lielo valstu pārstāvjiem.



G. Ostrovskis: Ierindas pilsonim noteikti vislabākā saikne izveidojusies ar savu deputātu no Eiropas Parla­menta. Jebkurš Latvijas pil­sonis ir arī Eiropas Savienī­bas pilsonis, un tas dod kaut kādas priekšrocības. Trīs no tām ir saistītas ar saziņu starp iedzīvotājiem un institūci­jām, piemēram, jebkuram ES pilsonim ir tiesības piekļūt Eiropas institūciju dokumen­tiem. Var rakstīt pieprasīju­ma vēstuli latviešu valodā Eiropas Komisijai un saņemt šo dokumentu. Ir ļoti reti tie gadījumi, kad tiek saņemts atteikums. Otra lieta – var ne tikai pieprasīt dokumentus, bet arī uzdot jautājumus. Un atbildes vēstuli jūs saņemsiet latviski. Atbilde jāsaņem triju nedēļu laikā.





Vai pie Eiropas Savienī­bas instancēm pieder arī Cil­vēktiesību tiesa?



R. Pīks: Eiropas Cilvēk­tiesību tiesa nav ES institūci­ja. Tiesa izskatīja procedūru, nevis Laventa noziegumu pēc būtības. Vai šajā procedūrā ne­bija pārkāpumu? Piecus gadus izmeklēja un izskatīja Laventa lietu. Mums līdzi nāk šī pa­domju sistēma – mēs apvaino­jam cilvēku, pirms tiesa notei­kusi, ka viņš ir vainīgs. Lavents uzvarēja lietā par procedūras ilgumu, nevis par savu nozie­gumu. Eiropas Savienības jau­tājumus un lēmumus izskata Eiropas Kopienu tiesa.





Eiropas un Latvijas kompetences



I. Šulca: ES tikai piecās nozarēs ir Eiropas kompetences jeb pārvaldība – muitas politika, eiro politika, iekšējais tirgus un tirdzniecība. Sociālā, eko­nomikas, nodokļu un izglītī­bas politika ir tikai un vienīgi katras valsts pārziņā. To veido Latvijas valsts. Viens no mī­tiem, kas joprojām ir Latvijas iedzīvotājos, ir par cukurfab­riku slēgšanu. Lēmumu par cukura nozares reformēšanu pieņēma un par to balsoja arī Latvijas pārstāvis, jo ES bija visvairāk subsidētā cukura nozare pasaulē. Latvijā lēmu­mu pieņēma cukurfabriku īpašnieki, kam bija jāizlemj, vai viņi pēc pieciem gadiem būs gatavi konkurēt brīvajā tirgū. Viņi pieņēma savu lē­mumu. Cukurfabriku īpaš­nieki kompensācijās saņēma miljonus, tāpat kā šādas trek­nas kompensācijas tika arī pašvaldībām, kurās šīs rūp­nīcas darbojās.



R. Pīks: Krīzes situācija jau nav tikai Latvijā, bet gan visā pasaulē. Pirmā valsts, kas no krīzes cieta visvairāk, ir Īslande – ārpus Eiropas Savienības esoša valsts. Ta­gad Īslande gatavojas balsot par iestāšanos ES. Visu laiku viņi to nedarīja zvejniecī­bas dēļ, jo šajā jomā dalība ES paredz ierobežojumus. Taču tagad Īslandi zināmā mērā izglāba tieši Eiropas Savienība. Krīze ir saistīta ar pasaules finanšu sistēmu. Latvijā cilvēki bija aizrāvu­šies ar iespēju saņemt lētus kredītus un iespēju ātri kļūt bagātiem.





Eiro piesaiste un aizdevumi



A. Kiršteins: Latvija pieļāva ārkārtīgi rupju kļūdu 2004. gadā, kad Latvijas Ban­ka paziņoja, ka būs cietā pie­saiste eiro. Māstrihtas kritēriji pieļauj svārstību koridoru līdz 15%. Piemērs ir Čehija, kurai ir peldošais kurss un kura Starptautiskajam valūtas fon­dam aizdeva vienu miljardu eiro. Tieši 2004. gadā Latvijā sāka gāzties iekšā miljardiem eiro. Nāca starptautiskie in­vestori, notika spekulācijas ar nekustamo īpašumu. Uz šo rupjo Latvijas Bankas kļūdu norāda arī ekonomists Osis. Toreiz lats par tiem 15% bija jādevalvē, un Latvija uzreiz būtu ieguvusi lieku vienu miljardu latu.



K. Kariņš: Kritums sā­kās ASV un ķēdes reakcijā atnāca līdz mums. Cilvēki vairs nepērk preces. Piemē­ram, Japānai pēc skaitļiem kritums ir apmēram tikpat liels kā Latvijai, jo viņu eko­nomika ir bijusi ļoti atkarīga no elektronikas eksporta. Lielākā kļūda, ko Latvija pie­ļāva, – valdības, kurām bu­džeta ienākumi bija ļoti lieli, visu naudu izdeva un neko neuzkrāja.



Sākot no pagājušā gada rudens, ienākumi budžetā krītas un mēs izdodam par trešdaļu vairāk naudas nekā ieņemam. Valdībai bija jā­aizņemas nauda. Šajos laikos naudu aizņemties vispār ir ļoti grūti. Latvija uzņēmās saistības, ko uzrakstīja God­maņa valdība. Un tad iedeva pirmo miljardu. Tagad SVF skatās mūsu pašu solītajā un saka, ka mums jāpilda pašu saistības. Pateicoties mūsu līdzdalībai ES, nauda nāk no Eiropas Savienības, tostarp Igaunijas. Ja nauda nebūtu saņemta, tad var izmaksāt tik daudz algās un pabalstos, cik no nodokļiem ir ieņemts. Tas būtu par trešdaļu mazāk.



I. Šulca: Ekonomikas stabilitātes programma tika pieņemta Saeimā, un tas nav starptautisko aizdevēju dik­tāts. Kāpēc Latvijai tā neiet? Ja 2004. gadā formulētais attīstības plāns paredz poli­centrisko attīstību, tad kāpēc mēs šodien nevaram runāt par līdzsvarotu reģionālo attīstību? Mērķi bija pareizi. Eiro ieviešana arī nav Eiro­pas lēmums, jo tikai Latvijas lēmums bija nepildīt kritē­rijus un neiestāties eirozonā 2008. gadā. Jautājums – kā­pēc? Struktūrfondi nav Bo­nifācija brīvdienas vai nauda apēšanai, bet gan vienreizēja palīdzība. Tā ir liela nauda, ko dod tikai vienreiz kā neat­maksājamu finanšu palīdzī­bu. Kā šo naudu izmanto, no tā arī atkarīgs, kā dzīvosim nākamos desmit vai divdes­mit gadus.



G. Ostrovskis: Galve­nais ir saprast, ka SVF nav mūsu ienaidnieki. Bet ir kaut kādi noteikumi, lai šo nau­du saņemtu. Varbūt beidzot būtu jāprasa atbildība no po­litiķiem, kas mūs līdz šādam stāvoklim noveda.



A. Kiršteins: Ja aiz­devums nebūtu piešķirts, nekas briesmīgs nenotiktu. Trūkstošo naudu mēs pied­rukātu un naudu devalvētu. Lauksaimniecība neapstā­tos un iekšējais patēriņš ne­kristu. Būtu slikti tiem, kas brauc uz Eiropu, vai tiem, kas paņēmuši kredītus eiro. Bet kāpēc Latvija ir vienīgā valsts, kurā kredītus ņem nevis nacionālajā valūtā, bet eiro? Tad cilvēki nepirktu kuģus, cigārus, konjakus un luksuspriekšmetus kā pērn, kad tam tērēti 700 miljoni. Tad cilvēki būtu spiesti ēst mūsu zemnieku audzētos dārzeņus un kartupeļus. Ja vēl pietrūktu naudas, tad pietrūktu Krievijas gāzei. Tad būtu jāgādā šķelda, zemniekiem būtu darbs, katlumājas darbotos ar vie­tējo kurināmo. Mēs nevarē­tu eksportēt 98. markas deg­vielu. Tad nebūtu bezdarba, bet nevarētu vairs atļauties džipus un kuterus.



J. Ozoliņš: Iespēja par lata devalvēšanu ir kārtējais Latvijas ekonomistu fantā­zijas auglis, jo aptuveni puse darījumu tāpat notiek eiro. Mums nav bijuši treknie gadi, jo tad mums būtu uzkrāti tauciņi.

/>

/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>/>
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties