#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Zivju resursiem – jā, bebriem – nē!
, 2009. gada, 21.oktobris, 2009

16.oktobrī Krāslavas novada Izvaltā Grāmatu svētku ietvaros notika Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un "Latvijas Avīzes" rīkotā diskusija "Latvijas dabas resursi Eiropas attīstībai".

Sarunā piedalījās AS "Latvijas valsts meži" valdes loceklis Andrejs Brūvelis, 9. Saeimas deputāti Igors Pimenovs ("SC") un Staņislavs Šķesters (ZZS), Daugavpils reģionālās vides pārvaldes direktore Dace Tabūne-Zučika un Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Daugavpils sektora vadītājs Edvīns Gasperovičs. Diskusiju vadīja laikraksta "Latvijas Avīze" galvenās redaktores vietniece Monika Zīle.








– Kā rast zelta vidusceļu dabas sargu un saimnieku konfliktā? Zaļie aizstāv kat­ru koku, savukārt zemnie­ki grib art, sēt, celt mājas un kūtis.

S. Šķesters: – Pats dzī­voju Mākoņkalnā, kur plaša aizsargājamā teritorija – viss Rāznas nacionālais parks. Tas cilvēkiem uzliek zinā­mas saistības. Veidojot par­ku, mums bija uzdevums šo teritoriju saglabāt un reizē arī attīstīt. Iespēju attīstīties redzējām ar atpūtu saistītos projektos. Daudz atkarīgs no cilvēku aktivitātes attiecīgajā reģionā, bet uzskatu – mums jāsaglabā šī skaistā ainava, jo intensīvi pelnīt ar lauksaim­niecību Latgalē nevaram.

– Cik no aptuveni 10 000 iedzīvotājiem tagad ir prie­cīgi par dzīvi Rāznas parka teritorijā?

– Ir savi labumi un ēnas puses. Izveidojot parku, ra­dās darba vietas – cilvēki strādā teritorijas kopšanā un uzlabošanā. Tiek sakārtota infrastruktūra – izvietotas informatīvās zīmes, izveido­ta zirgu audzētava, jaunas viesu mājas. Aizsargājamajās teritorijās vairāk jāorientējas uz attīstības funkciju, nevis kontroli, meklējot dažādus pārkāpumus.

E. Gasperovičs: – Arī Krāslavas reģionā netrūkst aizsargājamu dabas objek­tu – Daugavas loki, Ežezera salas, Dridža ezers. Tātad ir ko sargāt un ar ko piesaistīt tūristu plūsmu.

D. Tabūne-Zučika: – Aiz­sargājamo teritoriju apsaim­niekošanas plānu izstrā­dāšanas procesā notiek to sabiedriskā apspriešana – katrs var nākt un izteikt savu vie­dokli, ko lielākoties ņem vērā. Diemžēl cilvēki ir kūtri, nepie­dalās apspriešanā, necīnās par savām interesēm: atstāj lietas pašplūsmā un pēc tam nāk ar pretenzijām. Izveidojies mal­dīgs priekšstats, ka aizsargā­jamajās teritorijās neko saim­niecisku nedrīkst darīt. Tā nav – vadoties pēc zonējuma, šajās teritorijās atļauta arī būvniecī­ba. Esam pretimnākoši un lab­prāt cilvēkiem stāstām, ko un kur drīkst darīt. Arī Krāslavā mums ir pieņemamā diena, kad inspektors konsultē iedzī­votājus. Mūsu mērķis ir nevis sodīt, bet palīdzēt cilvēkiem.

No zāles: – Par kādu saimnieciskumu dabas re­sursos var runāt, ja "Latvi­jas valsts mežu" ļaudis pēc meža izstrādes atstāj milzī­gus zaru krāvumus. Kāpēc tos nepārstrādā šķeldā?

A. Brūvelis: – Mūsējie cirsmās neizmanto motorzā­ģus, bet Skandināvijā ražoto smago tehniku, kas mīkstajā zemē atstāj milzīgas vagas, un no tā izvairīties nevar. Runā­jot par atliekām – Kurzemes pusē vietējie vienmēr sarunā un savāc savām vajadzībām to, kas palicis pēc izstrādes. Taču arī šķietami pielūžņo­tajās cirsmās pēc gadiem būs tikai sūnām apauguši paugu­riņi un ļoti labi augs jaunais mežs. Cirsmu atliekas tiek maksimāli savāktas un sa­krautas kaudzēs, kur augsts mitruma līmenis, tāpēc šķel­dai neder. Zariem sadaloties, var sākties bioloģiskā degša­na, tāpēc kaudzes izvieto pēc iespējas tālāk no mežaudzēm. Tās nereti tiek ļaunprātīgi no­dedzinātas, gadā ir apmēram 20 gadījumi.

– Vai redzējāt ceļa malās līdz pusei nokaltušas bērzu audzes ūdenī? Tur vainīgi bebri – tie iznīcina mūsu dabu – mežus un pļavas.

S. Šķesters: – Diemžēl pats nezinu, kā ar bebru sēr­gu cīnīties… Par to sūdzas visur. Būs nopietni jārunā ar Zemkopības ministrijas pār­stāvjiem par grāvju eksplu-atācijas nodrošināšanu. Beb­ru aizsprosti aizdambē visu ūdens tecēšanas sistēmu. Te prāti kopā jāliek valstij un zemju īpašniekiem.

A. Brūvelis: – Šobrīd beb­raines veidojas plašāk, nekā tas būtu nepieciešams dabas daudzveidībai, kas bija iece­rēta, 30. gadu beigās Latvijā no Voroņežas ievedot tumšo un no Kanādas gaišo bebru. Kopš tiem laikiem bebru populācija nekontrolēti pie­augusi, un šobrīd Latvijā ir ap pusmiljonu šo zvēru. Lat­vijas faunas daudzveidībai pietiktu ar 100 tūkstošiem, tagad ir piecreiz vairāk. Līdz šim esam paļāvušies uz medniekiem, bet viņi savus pienākumus pilda diezgan kūtri. Pērn "Latvijas valsts meži" nolēma vadīties nevis pēc dzīvnieku iznīcināša­nas viedokļa un maksāt par bebru astēm, bet sakārtot meliorēšanas sistēmas. Ja esam izrakuši grāvjus, lai meži augtu labāk, tad pašiem vien tie grāvji jāpieskata. Vi­dzemē eksperimentālā kār­tā esam noslēguši līgumus ar brigādēm, kuras tīra šos grāvjus. Maksājam par to, lai funkcionētu grāvji. Kā to dara – šauj bebrus vai ne­mitīgi rok grāvjus – ir viņu ziņā. Bet rezultāti ir labi, un plānojam šo sistēmu ieviest visā Latvijā.

I. Pimenovs: – Bebri ta­gad parādījušies pat Rīgā! Vēl vairāk – Rīgas centrā, kanālā pie Operas. Pagājušajā Rīgas domes sasaukumā mēs trīs reizes Vides komitejas sēdē lēmām: ko ar viņiem darīt? Tas, ka bebri ir parādījušies pilsētas centrā, liecina – ka­nālā ir tīrs ūdens, un Rīga ar to var lepoties. Kad Rīga 2014. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, ir ide­ja padarīt bebru par pilsētas simbolu.

No zāles: – Meža dzīv­nieku skaits strauji pieau­dzis, pat dienas laikā droši nāk pagalmā. Vai tiks pa­lielinātas dzīvnieku izšau­šanas kvotas medniekiem?

A. Brūvelis: – Valsts mežu dienests katru gadu aprēķina dzīvnieku populā­cijas un nosaka izšaujamās kvotas. Ir vietas, kur dzīv­nieki tiešām rada postīju­mus, un uz tiem atļauj me­dības. Par to atbildīgi vietējie medību kolektīvi.

No zāles: – Tagad tūris­ti brauc ne vien vērot dabu, bet vēlas kaut ko darīt arī paši, piemēram, pamakšķe­rēt. Kāda ir situācija ar ziv­ju resursiem?

E. Gasperovičs: – Dau­gavpils kontroles sektorā, kas aptver bijušos Daugav­pils, Krāslavas un Jēkabpils rajonus, izsniedzam trešdaļu – ap 700 – no visām Latvijā izdotajām rūpnieciskās zve­jas licencēm. Pārsvarā tā ir pašpatēriņa zveja, kad zvejo ar ierobežotu tīklu daudzu­mu. Tādu lielu zvejnieku, kas darbotos pārdošanai vai apgādātu iekšējo tirgu, mums nav. Jebkuram šejie­nes iedzīvotājam nav liegts izmantot šo iespēju un to var izdarīt pašvaldībā, noslēdzot līgumu par zveju un piere­ģistrējot zvejas laivu. Mak­šķerēšanas karti var nopirkt jebkurā pasta nodaļā vai makšķernieku veikalā.

Diemžēl zivju krāju­mi krietni samazinājušies, tiem pašatjaunoties ļoti grū­ti, jo cilvēki arvien vairāk pilnveido zvejas prasmes. Uzskatu, ka zivju resursu stabilizēšanas vārdā būtu jāaizliedz zveja lielākajās ūdenstilpēs uz pieciem līdz desmit gadiem. Laba ideja bija pirms pieciem gadiem, kad izveidoja Zivju fondu un pašvaldībām bija iespēja rakstīt projektus un papil­dināt zivju resursus. Tagad mēs vairāk no dabas ņemam nekā dodam.

No zāles: – Ik pa laikam kā zibens spēriens nāk ziņa, ka Daugavā ieplūdušas kai­tīgas vielas. Kāda ir sadarbī­ba ar kaimiņvalstīm ūdeņu pārraudzīšanā? Un kāpēc nelaimes brīdī izrādās, ka nav aprīkojuma piesārņo­juma likvidēšanai?

– Kad pirms dažiem gadiem no Baltkrievijas pa Daugavu plūda naftas plankums, mūsu dienesti tam bija gatavi par kādiem 75–80 procentiem. Spējam sadarboties, varam operatī­vi ierasties notikuma vietā un reaģēt. Vienīgi – teh­noloģijas novecojušas un bonas, kuras izmantoja uz Daugavas piesārņojuma sa­vākšanai, nebija īsti derīgas upei. Savukārt uz upes nebi­ja paredzēta vieta to izman­tošanai. Tagad tiek risināts jautājums par noteiktu vietu pierobežā, kur šīs bonas at­rastos stacionāri.

G. Upenieks, Krāslavas novada padomes priekšsē­dētājs: – Vērtējot toreizējo rīcību Daugavas glābšanā, man par to kauns… Varēja palīdzēt arī makšķernieki, bet viņus vienkārši nelaida klāt. Mēs prasījām ķērājbo­nas uzstādīt pie Krāslavas til­ta, taču profesionāļi nolēma tās izvietot tikai aiz Dauga­vas lokiem. Toreiz paveicās, ka nebija ledus. Arī tagad vienkārši gaidām nākamo situāciju: varbūt Dieviņš at­kal palīdzēs… Taču jābūt konkrētai par piesārņojama likvidēšanu atbildīgajai ie-stādei un konkrētam rīcības plānam.

No zāles: – Kādus zaudē­jumus zivju ceļiem nodara mazie HES? Varbūt jāpado­mā par šo ceļu veidošanu?

E. Gasperovičs: – Kad sāka būvēt mazos HES, tika izskatīts jautājums par zivju ceļu būvēšanas nepiecieša­mību. Speciālisti uzskatīja, ka Latgales upītēs tādi ceļi nav vajadzīgi, jo zivju dau­dzums un kvalitāte nav tik būtiska attiecībā pret šo HES lietderību. Ja runājam par lašu upēm, tur zivju ceļi tika plānoti un būvēti. Taču efek­tivitāte nav īpaši liela. Lielu ūdenslīmeņa svārstību gadī­jumā tie īsti nedarbojas.

No zāles: – Mums ir ļoti daudz "dīvānu" zemnieku, kuri savu zemi neapstrādā. Līdz ar to veidojas nesakop­ta ainava – lauki aizaug ar nezālēm un krūmiem. Kas notiks ar Latviju pēc desmit gadiem? Kāda tad būs mūsu galvenā resursa, zemes, vēr­tība?

S. Šķesters: – Zemes vēr­tība nemainās, varbūt pat palielinās, jo atmata ceļ aug­lību. Zemes izmantošana ir atkarīga no tā, cik cilvēkam izdevīgi šo zemi izmantot. Jābūt īpaši atbalstāmajām te­ritorijām, lai visas zemes ap­saimniekot būtu daudz maz vienādi izdevīgi. Visa pamats jau ir saimnieks. Tagad runā par to, ka jāpalielina nodok­lis tiem, kuri zemi neizman­to. Es uzskatu, ka diferencēts nodoklis nav piemērojams. Mēs nevaram vieniem uzlikt lielāku, citiem – mazāku no­dokli. Ir daudzas lauku sie­viņas ar pieciem hektāriem zemes, un viņas nevar vairs šo zemi apstrādāt. Uzliksim večiņām piecreiz lielāku no­dokli? Pašvaldības var izvēr­tēt vislabāk, kas te darāms.

G. Upenieks: – Gan jau pašvaldības tiktu skaidrībā, kurš zemi apstrādā un kurš ne, jo visu nevar diktēt no augšas. Taču ir liela atšķirība starp koptu atmatu un neapstrādā­tu zemi. Ir cilvēki, kuri tiešām nejaudā laukus apstrādāt, bet daļa īpašnieku tur savas platības atmatā, cerot zemes pārdošanai labākus laikus. Savukārt ārzemnieki gaida, kad viņiem šīs zemes pārdos. Ārzemniekiem ir izdevīgi šeit saimniekot – viņiem ir labāka atbalsta sistēma.

I. Pimenovs: – Latvijas zeme ir ļoti lēta. Tāpēc lielas platības īpašnieki var atļau­ties neapstrādāt un neizman­tot. Nepiekrītu, ka kaut ko var atrisināt ar sodīšanu. Tir­gus ekonomikā valsts runā ar sabiedrību nodokļu va­lodā. Nodokli var pacelt vai pazemināt. Ceļš ir šāds – jā­izmaina zemes gabalu kartes, jo nav skaidrs, kā izveidots zemju kadastrs. Kāpēc vienā Latvijas novadā zeme maksā citādi nekā otrā? Amerikā ze­mei, uz kuras notiek ražoša­na vai uz kuras cilvēki dzīvo, nodoklis ir mazāks. Tas būtu risinājums arī pie mums.

 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties