#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Atpakaļ uz skolu
, 2010. gada, 28.maijs

Vakar ar novēlošanos veicu savu gājienu „Atpakaļ uz skolu” akcijā, kas nu jau trešo gadu Latvijā mudina daudzus ar ES jautājumiem ikdienā strādājošus cilvēkus (pārsvarā valsts un ES institūcijās strādājošos) paviesoties savā skolā, lai jaunajai paaudzei pastāstītu par ES un savas dzīves saskares punktiem ar šo pašu ES.

Es vakar satiku Rūjienas vidusskolas 11.klasi, un arī Naukšēnu vidusskolas 11.klases skolēnus. Es esmu Rūjienas skolas absolvente, taču viena no manām skolotājām – mana vēstures skolotāja Ingrīda Bērziņa - nu strādā Naukšēnos. Abas šīs skolas ir asas konkurentes. Tomēr, tā kā ar skolotāju Bērziņu man ir saglabājies kontakts (skolotāja krāj markas, ar kurām es šad un tad viņu iepriecinu), un es netaisos iesaistīties vietējās konkurences cīņās, es ar prieku atsaucos aicinājumam satikt arī Naukšēniešus.

Savas prezentācijas sākumā pastāstīju pāris pamatlietas par ES un tās institūcijām, un tad padalījos ar konkrētiem piemēriem, kā tad šī ES izpaužas manā darbā. Stāstīju par pētījumiem, atzinumiem, nacionālajām pozīcijām. Stāstīju par Eiropas pilsoņu debatēm un citiem projektiem, kuros cenšamies veicināt Latvijas iedzīvotāju līdzdalību ES politikas veidošanā. Stāstīju par blogiem, sadarbību ar citiem pētniecības centriem, jo Eiropas lietas taču nevar pētīt, tikai sēžot uz vietas.

Un tad pienāca jautājumu un diskusijas daļa. To abās skolās nodrošināja skolotājas – paši skolēni neuzdeva nevienu jautājumu, neizteica nevienu komentāru – vismaz ne uzreiz un tā, ka visi dzird. Tas, protams, man lika aizdomāties – vai problēma ir manī un tajā, ko es viņiem par ES stāstīju, vai problēma rodama skolēnos. Varbūt viņi gaidīja lielāku mudināšanu uz jautājumiem no manis vai skolotājas? Varbūt vajadzēja viņiem ļaut uzdot jautājumus jau manas prezentācijas vidū, tiklīdz tie radās? Varbūt viņus vienkārši neinteresē politika un Eiropas Savienība? Vai varbūt viņus neinteresē tā Eiropas Savienība, kas izpaužas kā ES institūcijas un nacionālās pozīcijas?

Mana intuīcija saka, ka atbilde meklējama abos virzienos. Varbūt skolēni tiešām bija pārāk kautrīgi man uzdot jautājumus, bet droši vien arī mani 17 gadu vecumā neaizrautu stāstījums par ES institūcijām. Pēdējo apgalvojumu pierāda arī uzmanīgā klausīšanās un acu iespīdēšanās, kad es skolēniem stāstīju par mācīšanos un strādāšanu citās ES valstīs. Kā es 17 gados nedzīvoju Eiropā ar atvērtām robežām, bet gan, ka man bija jāstāv garās rindās pie robežas, un jāatbild uz jautājumiem par to, kāpēc es te braucu, cik daudz naudas man ir līdz, un vai tiešām cilvēki, pie kuriem es ciemošos, vispār eksistē (pārbaudot to, zvanot uz viņu tālruņiem). Kā es izmantoju ES dotās iespējas un esmu studējusi citās valstīs, iegūstot stipendijas, kas ir pieejamas arī viņiem. Kā viens no vērienīgākajiem un veiksmīgākajiem ES projektiem ir Erasmus studentu apmaiņas programma. Lūk, tādi stāsti – kontrasti ar mūsdienu ir tas, kas jauniešus interesē. Lai viņi varētu novērtēt tās iespējas, ka viņiem jau šobrīd ir – kamēr manai paaudzei uz tām bija jāgaida, un vecākām paaudzēm tādu vienkārši nebija!

Domāju, ka nākamgad – ja es atkal došos atpakaļ uz skolu – varētu uzlabot savu stāstījumu ar lietām, kas tiešām skar jauniešu dzīvi ES (ceļošana, mācības, patērētāju aizsardzība, iespējas piedalīties Eiropas konkursos un savām acīm apskatīt Briseli vai Strazbūru...)

 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties