#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Ceļotprieks!
, 2010. gada, 30.aprīlis

Kā liecina sociālā tīkla Facebook.com sadaļa „Bildes”, ceļošana Erasmus laikā ir ļoti populāra – gandrīz katra otrā foto galerija apmaiņas studentu vidū ir no nesenajiem ceļojumiem uz tuvām un tālām Eiropas vietām.

Erasmus studenti ceļo dažādi – ar pāris draugiem, smagu mugursomu un karti apbraukā tuvējo apkārtni, iesaistās Erasmus Student Network (ESN) organizētajos ceļojumos (šogad tādi ir bijuši uz Rīgu, Maskavu un Stokholmu) vai arī brauc līdz Erasmus-ā iepazītajiem draugiem, kas, noilgojušies pēc mammas kotletēm un mājās palikušo draugu smaidiem, beidzot brauc apciemot dzimteni.

Aprīlī esmu izmantojusi divas no augstākminētajām ceļošanas iespējām – braukusi ESN organizētajā kruīzā Tallina – Stokholma – Tallina un kopā ar vēl sešām visu-redzēt-gribošām meitenēm bijusi ciemos pie dzīvokļa biedrenes Lidijas Vācijā.
„Tallink” kruīzs Tallina – Stokholma – Tallina ir viens no lielākajiem piedzīvojumiem, ko organizē apmaiņas studentu draugs un atbalstītājs ESN. Katru rudeni un pavasari aptuveni 2000 Erasmus studenti no Igaunijas, Latvijas, Zviedrijas un Somijas kāpj uz klāja, lai atpūstos trīs dienu garumā. Naktis tiek pavadītas, izbaudot kruīza piedāvātās iespējas: trīs klubus ar mūziku visdažādākajām gaumēm, tango mācīšanos, karaoki, vairākiem bāriem, kazino un veikaliem, bet pa dienu tiek dots brīvais laiks Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kuru katrs var izmantot pēc savām spējām un iespējām.
ESN saka, ka šo ceļojumu atcerēsimies vēl ilgi. Man visspilgtāk atmiņā palikuši simtiem piedzērušies studenti, no kuriem liela daļa jau uzkāpa uz kuģa manāmi „slideni”. Reizēm pat nobrīnījos, kāds gravitātes vai Dieva žēlastības spēks notur viņus uz borta. Tomēr neviens pārdzēries students nespēja sabojāt manu prieku par Stokholmu.
Zviedrijas galvaspilsēta mani pārsteidza. No karaļiem mantojumā atstātās pilis, statujas, parki un tilti pilsētai radījuši grandiozu, majestātisku un neaizsniedzamu ārējo izskatu, bet pati pilsēta izstaro mieru, pārliecību un diženumu. Šis „starojums” laikam ir lipīgs, jo arī Stokholmas iedzīvotāji pārsteidza ar savu nesteidzīgo dzīvesveidu un lēno pieeju lietām (vislabākajā nozīmē). Man šķiet, ka zviedri ir lieli patrioti. Viņi ne tikai uz visiem suvenīriem attēlo karalisko ģimeni, bet arī braukā ar Zviedrijā ražotām mašīnām – vairāk nekā puse no Zviedrijas ielās redzētajām mašīnām bija „Volvo” vai „Saab”. Stokholmā ir daudz, ko skatīt un piedzīvot, tomēr neiesaku to apmeklēt pirmdienās, jo tad lielākā daļa muzeju ir slēgti. Stoiskā miera, karaliskās varenības vai varbūt neapmeklēto muzeju dēļ, tomēr prāmim attālinoties no Stokholmas krasta, apsolījos, ka šajā pilsētā vēl kādreiz atgriezīšos. Un tā arī būs!
Pāris dienas pēc atgriešanās no kruīza, pārpakojām ceļa somas, un kopā ar vēl divām latvietēm, divām itālietēm, portugālieti un pašu ceļojuma „vaininieci” Lidiju devāmies pie viņas uz Vāciju. Septiņu meiteņu internacionālā delegācija (tā mūs vēlāk nosauca Lidijas mamma), apmeklēja četras Vācijas pilsētas – Brēmeni, Hannoveri, kura joprojām dzīvo Expo izstādes atmiņās, Lidijas universitātes pilsētu Gotingenu un Lidijas dzimto māju pilsētu Kaseli. Tā kā arī mūsu atgriešanās lidojumu Eijafjadlajegidla vulkāns atcēla, atpakaļceļu Kasele-Rīga-Tartu veicām ar autobusu. Traki un grūti jau bija, bet Ginesa rekordi rāda, ka cilvēks var izturēt arī daudz vairāk nekā 35 stundas autobusā. :)
Par Vāciju, šķiet, visiem gandrīz viss ir zināms, tomēr tikai piedzīvojot to savām actiņām un austiņām, šī informācija iegūst citu vērtību. Lūk, ko es atklāju:
• Vācijā zāle ir zaļāka (bet tas, visticamāk, tāpēc, ka devāmies Dienvidu virzienā);
• Vācija ir trešā lielākā valsts pasaulē pēc imigrantu skaita. To tiešām varēja pamanīt visur. Interesanti, ka vācieši draudzējas ar vāciešiem, bet imigranti ar imigrantiem. Un šīs grupas parasti kopā nejaucas;
• Manuprāt, Vācijā meitenes pārāk daudz krāsojas. Viņas pēc dabas ir glītas, viņām ir dārgas drēbes, tomēr tā kosmētikas kārta, kas sedz viņu sejas centimetra biezumā, liecina par zemo pašvērtējumu. Žēl, ka tā. Starp citu, ar vīriešiem ir līdzīgi. Es nesaku, ka vīriešiem nevajag sevi kopt, tomēr čalis, kuram vannas istabā ir vairāk tūbiņu un smērīšu nekā lielākajai daļai meiteņu, dara mani aizdomīgu; :)
• Mani pārsteidza, ka Vācijā apģērbi, apavi, kosmētika un sadzīves tehnika ir lētāka nekā pie mums. Cenas viņiem eiro valūtā ir aptuveni tādas pašas kā pie mums latos. Cigaretes gan tur dārgas, tāpēc, lidojot uz Vāciju, katrai no mums somā bija desmit paciņas Igaunijas lēto cigarešu Lidijas tētim;
• Vācijas pilsētas ir diezgan vienādas, tomēr katrā var atrast ko tādu, kas ikvienu no tām padara īpašu un apskatīt vērtu. Galvenais ir zināt, kur meklēt. Un Lidija zināja. Paldies viņai par to! Savējais gids tomēr ir daudz labāks par jebkuru šīs jomas profesionāli. :)
Ceļošana un pasaules iemūžināšana manā iekšējā foto albumā bija viens no maniem svarīgākajiem Erasmus mērķiem. Jau Vācijā sākām plānot nākamos ceļojumus: drīzumā uz Latviju un Lietuvu, vēlāk uz Somiju, augustā uz Itāliju, bet oktobrī, iespējams, atpakaļ uz Vāciju, lai savām acīm redzētu, kāds tad ir tas slavenais Oktoberfests.
 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties