#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
ES aizsardzības politika ir realitāte
, 2010. gada, 29.marts

Diskutējot par desmit gadus progresējošo Eiropas armijas tapšanu, nesen saņēmu Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) reakciju. LATO pārstāvis paziņo „mūsu interesēs ir stiprināt Transatlantisko sadarbību kopīgu drošības izaicinājumu pārvarēšanai NATO ietvaros, nevis attīstīt reģionālu militāro spēku Eiropā”.

Ar „mūsu interesēs” pilnīgi noteikti jāsaprot „LATO interesēs”, jo Latvijas Republikas viedokli, atbilstoši valsts starptautiskajām saistībām, pauž attiecīgi pilnvarotas amatpersonas, nevis NVO. Tomēr, ja LATO ir iebildumi pret ES kopējas aizsardzības izveidi, vajadzēja protestēt pirms Latvija bez referenduma parakstīja Lisabonas līgumu.

Tagad Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības, kas nosaka sekojošo:

Patīk vai nepatīk LATO, bet Lisabonas līguma 42. pants nosaka: „Kopējā drošības un aizsardzības politika ietver pakāpenisku Savienības kopējās aizsardzības politikas izstrādi.”

„Savienības kompetence kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos attiecas uz visām ārpolitikas jomām un visiem jautājumiem saistībā ar Savienības drošību, tostarp pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas izstrādi, kam var sekot kopējas aizsardzības izveide.” (Lisabonas līguma 24. pants).

Arī uz jautājumu kur jāgriežas tiem, kas drošības politikas jomā vēlas koordinēt sadarbību ar ES, Lisabonas līgums atbild pietiekami skaidri:

„Eiropadome nosaka Savienības stratēģiskās intereses un kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķus un vispārējās pamatnostādnes, arī jautājumos, kas saistīti ar aizsardzību. Tā pieņem vajadzīgos lēmumus.

Padome un Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošina Savienības rīcības vienotību, konsekvenci un efektivitāti.” (26. pants).

„Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos pārstāv Savienību jautājumos, kas saistīti ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Viņš Savienības vārdā risina politisko dialogu ar trešām personām un pauž Savienības nostāju starptautiskās organizācijās un starptautiskās konferencēs.” (27. pants).

36. pants nosaka: Eiropas Parlaments … divreiz gadā rīko debates par panākumiem, kas gūti kopējās ārpolitikas un drošības politikas, tostarp kopējās drošības un aizsardzības politikas, īstenošanā. „

Pieņemot Lisabonas līgumu Latvijas valsts ar Saeimas balsojumu apstiprina: „Savienības politika … neskar dažu dalībvalstu drošības politikas un aizsardzības politikas īpašās iezīmes un ievēro to dalībvalstu pienākumus, kuras uzskata, ka to kopīgā aizsardzība ir īstenojama Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (NATO) saskaņā ar Ziemeļatlantijas Līgumu, un ir saderīga ar kopējo drošības un aizsardzības politiku, kas noteikta šajā struktūrā.” (42. pants).
„Aizsardzības spēju attīstības, pētniecības, iegādes un bruņojuma aģentūra (turpmāk "Eiropas Aizsardzības aģentūra") apzina operacionālās vajadzības, sekmē pasākumus to apmierināšanai, veicina aizsardzības nozares rūpnieciskās un tehnoloģiskās bāzes stiprināšanai nepieciešamo pasākumu noteikšanu un, vajadzības gadījumā, to īstenošanu, piedalās Eiropas spēju un bruņojuma politikas noteikšanā un palīdz Padomei novērtēt militāro spēju uzlabošanos.”
(42. pants).

„Gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem” ( arī 42. pants).

Atcerēsimies, ka Tonijs Blērs nekļuva par ES prezidentu, jo bija atbalstījis uzbrukumu Irākai.
V. Vīķe- Freiberga tā paša iemesla dēļ vispār nebija reāla kandidāte uz šo amatu. Viņas „kandidēšana” bija vien iekšpolitisks propagandas šovs.

Ģeopolitiski tendence ir skaidra: saglabājot labas attiecības ar ASV, Eiropas lielvalstis soli pa solim veido pilnīgi patstāvīgu drošības un aizsardzības politiku.

Atcerēsimies arī , piemēram, milzīgās investīcijas patstāvīgas satelītu sistēmas izveidē (projekts „Galileo”). Šī satelītu sistēma spēj nodrošināt militāras kvalitātes signālu un ASV pusei pret tās izveidi bija nopietni iebildumi. Eiropai tika piedāvāts vajadzības gadījumā saņemt pieeju ASV militārajam signālam, kas taču būšot daudz, daudz lētāk.

ES izvēle finansēt un veidot patstāvīgu sistēmu ir skaidra, labi finansēta un nepārprotama ģeopolitiska izvēle. Tāpēc ceru, ka LATO pārstāvja aicinājums „armijas nav mūsu prioritāte, tādēļ laipni aicinātu Grostiņa kungu diskutēt par produktīvu tematiku Latvijas attīstībai!”, nav aicinājums neinformēt Latvijas sabiedrību par patiesajām norisēm ES. Zināšanas par Lisabonas līgumu, ES aizsardzības politikas, ES ģeopolitisko plānu izpratne Latvijai noteikti palīdzēs labāk izplānot savu nākotni.

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties