#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
ES solījumi un reālie darbi
, 2011. gada, 14.novembris

Eiropas Savienība (ES) Lisabonas līguma 208.pantā ir noteikusi, ka tā savā darbībā ņems vērā attīstības valstu intereses. Taču nevalstisko organizāciju pētījums, kas tika publiskots pagājušajā nedēļā, rāda, ka tas ne vienmēr tiek pildīts.

Sāksim ar lauksaimniecību. Kaut arī šobrīd pasaulē tiek saražots pietiekoši daudz pārtikas, aptuveni viens miljards pasaules iedzīvotāju tās nav pietiekami. No visas attīstības sadarbības līdzekļiem tikai 4,4% tiek novirzīti lauksaimniecības attīstībai, kaut arī ir zināms, ka 1 eiro, kas tiek ieguldīts lauksaimniecībā, nozīmē IKP pieaugumu par 2 – 3 eiro un lauksaimnieciskā ražošana veido starp 30 un 70% visnabadzīgāko valstu IKP. Tajā pašā laikā jāuzdod jautājums, vai ES lauksaimnieki varētu konkurēt ar attīstības valstu zemniekiem, ja viņi nesaņemtu dāsnās ES subsīdijas?¹

Laikā no 2007.-2009.gadam tiešmaksājumi veidoja 29% ES zemnieku ienākumu, Dānijā šis skaitlis bija pat 70%. Tāpat, piemēram, eksporta ienākumi sedz tikai 49 -56% Vācijas piena produktu ražošanas izmaksu. Kā tiešmaksājumu samazinājums ietekmētu ES lauksaimniecības preču konkurētspēju pasaulē? Piemēri nav jāmeklē tālu - konkurētspēja ir viens no galvenajiem argumentiem, ar kuriem Latvijas zemnieku intereses tiek aizstāvētas ES, norādot, ka zemie tiešmaksājumi būtiski ietekmē Latvijas preču iespējas konkurēt ES iekšējā tirgū.

Subsidētās ES lauksaimniecības preces daudzās pasaules valstīs izspiež no tirgus tos, kuriem lauksaimniecība ir vienīgais ienākumu avots, tādējādi liedzot gan papildu ienākumus, gan arī pārtikas iespējas iegādes. Nevalstiskās organizācijas aicina ES apzināties, ka pārtika nav tikai prece, tā ir cilvēktiesības, un tas jāņem vērā reformējot Kopējo lauksaimniecības politiku. No tā arī izriet, ka ES ir jālikvidē visas atlikušās pārtikas preču eksporta subsīdijas.

Pārtikas preču cenas pasaulē būtiski ietekmē arī ES biodegvielas politika. Tā ir lielā mērā atbildīga par zemju izpirkšanu daudzās pasaules valstīs, lai nodrošinātu biodegvielas ražošanai nepieciešamās platības. Taču tas nozīmē, ka šīs zemes vairs nevar izmantot pārtikas ražošanai un bieži bez zemes paliek tieši mazie zemnieki, kuri vairs nevar nodrošināt savas ģimenes ar pārtiku. Kaut arī ir apsveicami domāt par vides aizsardzību, šāds politikas realizācijas veids ir jāpārdomā, jo tas pārliek rūpes par ES ekoloģiskās pēdas nospiedumu uz attīstības valstu pleciem. ES cita starpā ir vairāk jādomā arī par sava kopējā enerģijas patēriņa ierobežošanu.

Papildus tam ES jāizvērtē, kā nodrošināt tās pārtikas importu ilgtspējīgā veidā. Šobrīd, lai nodrošinātu Eiropas pārtikas vajadzības, nepieciešami papildus 35 miljoni ha, kas aptuveni ir visa Vācijas teritorija.

Kaut arī ES lauksaimniecības politika un tās ieviešana būtiski ietekmē pārējo pasauli, nesakritības starp ES interesēm un attīstības valstu interesēm novērojamas arī daudzās citās jomās. Viens no piemēriem ir dabas resursu izmantošana. ES reģistrētie uzņēmumi veic milzīgu dabas resursu iegūšanu attīstības valstīs un to pārdošanu. Bieži vien attīstības valstīm vairs nav cita veida, kā papildināt savu budžetu, kā vien pārdot savas dabas resursus. Šī iemesla dēļ dabas resursi tiek pārdoti par ļoti zemu cenu un nenodrošina valstu ekonomisko attīstību. Pie tam bieži vietējie iedzīvotāji no šī procesa vispār neko neiegūst. Viens no risinājumiem ir resursu efektīvāka izmantošana ES iekšienē, lielākas uzmanības pievēršana pārstrādei un ES iedzīvotāju patērēšanas paradumu maiņa. Tāpat ES ir jāveicina pārstrādātu produktu eksports no attīstības valstīm, efektīvāk jāievieš pretkorupcijas un naudas atmazgāšanas likumu ievērošana ārpus ES robežām un jāseko līdz tam, lai tās uzņēmumi neizvairītos no nodokļu maksāšanas.

Arī šajā jomā varam redzēt piemērus no pašu dzīves Latvijā (kaut gan, protams, nevaram salīdzināt, attīstības līmeni) – koksnes izpārdošana, lai aizpildītu robus valsts budžetā, aicinājumi uz to, ka jāpārdod nevis koksne, bet no tās gatavotas preces, kā arī nesenā diskusija par ofšoru patieso labumu ieguvēju atklāšanu.

Viena no jomām, kur nesakritības starp attīstību un ES dalībvalstu interesēm finansiāli atšķiras visvairāk, ir militārā joma. Kopumā pasaulē, neskatoties uz finansiālo krīzi, militārajām vajadzībām tiek tērēts 5 reizes vairāk naudas nekā būtu nepieciešams, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus! Arī ES 2010.gadā šīm vajadzībām iztērēja 382 miljardus ASV dolāru (salīdzinājumam Latvijas gada budžeta izdevumi 2010.gadā bija 4,4 miljardu latu jeb aptuveni 8,6 miljardi ASV dolāru). Kaut arī nevar noliegt vajadzību uzturēt valstu drošību, ES dalībvalstis ir vienas no lielākajām ieroču eksportētājām pasaulē – ASV un Krievijai seko Vācija, Francija, Apvienotā Karaliste, Nīderlande, Ķīna, Spānija, Itālija un Zviedrija. Kaut arī ES ir noteikusi ierobežojumus militāro tehnoloģiju un aprīkojuma eksportam, daudzas jomas tie neaptver. Daži piemēri – no 2004.gada oktobra piecu gadu laikā ES eksportēja ieročus uz Lībiju 384,5 miljonu EUR apmērā. Tāpat ES eksportē ieročus gan uz Indiju, gan uz Pakistānu, neskatoties uz to, ka šīs valstis atrodas ilgstošā konfliktā. Par šo darbību rezultātiem varam dzirdēt visai bieži ziņas. Attiecībā uz Lībiju, jāņem vērā, ka NATO iejaukšanās situācijas risināšanā, ES nodokļu maksātājiem arī izmaksāja būtisku summu.

Ja ES turpinās atbalstīt ar ieročiem attīstības valstis, meklējot savu finansiālo labumu šajos darījumos, tā turpināsim kavēt šo valstu attīstību. Kaut arī, protams, galvenā atbildība par šiem darījumiem ir jāuzņemas šo valstu vadītājiem, ES nevar ar vienu roku turpināt sniegt attīstības palīdzību un ar otru dot iespēju šo attīstību graut un vairīt nedrošību attīstības valstu iedzīvotāju dzīvēs.

Pēdējā joma, kurai pievēršas pētījums, ir migrācija. Migrāciju no attīstības valstīm uz ES veicina daudzi faktori – nabadzība un attīstības grūtības, bezdarbs, konflikti, politiskas represijas, klimata pārmaiņas u.c. ES cīnās ar sekām, kuras var novērot īpaši uz tās dienvidu robežām, kuras katru dienu mēģina šķērsot nelegālie imigranti. Attīstības veicināšana pārējā pasaulē, šīs rūpes varētu būtiski mazināt. Tāpat ES ir jāveicina tas, lai migranti, kas dzīvo ES un veicina šo valstu labklājību, varētu to veicināt arī savās mītnes zemēs. Viena no rekomendācijām ir dot iespēju migrantiem brīvi pārvietoties starp savu dzimteni un mītnes valsti, lai varētu ne tikai nosūtīt uz mājām finanšu līdzekļus, bet arī veicinātu investīcijas un nodotu zināšanas.

Šie ir tikai daži piemēri, kur ES vārdi nesaskan ar tās darbiem. Kaut arī Latvija nav būtisks spēlētājs attīstības politikā, gan iedzīvotāju, gan valdības līmenī varam veicināt to, lai ES politikas būtu tādas, kas darbojas gan mūsu, gan arī pārējās pasaules iedzīvotāju interesēs.

--
1. Spotlight on EU Policy Coherence for Development, Report 2011, CONCORD

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties