#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Kā risināt veselības problēmas Porto?
, 2011. gada, 06.oktobris

Ikviens Erasmus students, pirms došanās savos apmaiņas programmas piedzīvojumos, sevi apdrošina. Ja nav vēlēšanās tērēt naudiņu banku un apdrošināšanas kompāniju piedāvājumos, tad kā minimums ir jāizņem tā saucamā EVAK (Eiropas veselības un apdrošināšanas karte) karte. Man tāda kartiņa makā atrodas jau kopš 15 gadu vecuma, jo ne vienmēr izdodas sameklēt to papildus naudu, kādu vajadzētu lielākai un daudz pilnīgākai apdrošināšanai, kamēr EVAK ir bezmaksas un sniedz garantiju, ka tā īpašnieks saņems bezmaksas nepieciešamo vai neatliekamo medicīnisko veselības aprūpi tādā pašā apjomā, kādā to nodrošina attiecīgās valsts iedzīvotājiem.

Atrodoties Portugālē līdz pat pēdējam mēnesim nekādu veselības problēmu nevienai no mums nebija. No savas kājas traumas jau veiksmīgi biju atbrīvojusies, iegādājoties stabilus zābakus ar biezu un cietu zoli, kas kāju pasargāja no Porto slīpajām ielām un lielās slodzes staigājot. Ar savu „dzīvesbiedreni” Jolantu plānojām ikviena studenta svēto pienākumu apmeklēt „Queima” jeb Kema – nedēļu garas studentu svinības, kuru laikā katru vakaru notiek daudz interesantu koncertu, parādes un izstādes un reizēm dienas ir pilnīgi lekciju brīvas, jo pasniedzējiem negribas velti tērēt laiku uz tiem diviem vai trijiem studentiem no kursa, kas tomēr ir pamanījušies ierasties lekcijā.

Tomēr biļetes neiegādājāmies... un labi, ka tā! Bija kaut kāda neaprakstāma sajūta, ka uz ballīti netiksim. Diemžēl šī nojauta arī piepildījās. Vienu dienu pirms visas fiestas sākšanās Jolanta sūdzējās par pastiprinātām sāpēm sānos. It kā nekas traks – kustēties varēja, bet nekādu līksmību vai pacilātību no viņas vairs nevarēja gaidīt. Uz lekcijām gājām tik un tā, jo tuvojās mācību noslēgums, kas multimediju kursa video sadaļā nozīmēja to, ka jāgatavojas Live šovam. Šādas lekcijas neapmeklēt ir liels grēks, tāpēc lēnā solīti devāmies uz skolu.

Nodarbībai beidzoties pasniedzējs apvaicājās par Jolantas pašsajūtu, jo varēja redzēt, ka viņai paliek sliktāk... un noteica svētītus vārdus: „Ja ir slikti, tad labāk uz slimnīcu dodieties šodien, jo rītdien sāksies studentu ballīšu nedēļa un visas slimnīcas būs pārpildītas ar jēgu nodzērušiem jauniešiem, kas nespēs atcerēties nedz savu vārdu, nedz arī to, kur dzīvo”. Abas tikai nosmējāmies.

Vakarā devos pavadīt mūsu tās nedēļas viesi uz lidostu un, braucot atpakaļ, saņēmu īsziņu no neatpazīta numura – rakstīja Jolantas labākā draudzene no Latvijas, jo pašam slimiķītim kredīta vairs nebija, bet pietika prāta sadabūt internetā kādu, kurš pabrīdina mani, ka viņai ir sācies drudzis un man ir jāsteidzas mājās.

No metro skrēju mājās un aizelsusies zvanīju ātrajiem. Pirmo reizi neviens tā arī nepacēla. Otrajā pacēla aptuveni pēc kāda sestā signāla. Portugāliski saku, ka šajā valodā pārāk labi nerunāju un, vai viņi būtu tik laipni un varētu pasaukt pie telefona kādu, kurš runā angliski? Es apzinos, ka, iespējams, kaut ko varētu šajā valodā sajaukt, taču tā nebija, jo Agate – mūsu trešais dzīvokļa biedrs, kas runā perfekti gan angliski, gan portugāliski, teica, ka esmu visu pareizi pateikusi, tāpēc es paliku ar atvērtu muti, ieplestām acīm un šoku, kad mani izlamāja par to, ka nerunāju portugāļu valodā, un nometa klausuli! Uzreiz zvanīju vēlreiz, bet arī šoreiz man vairs necēla. It kā viss notika traki ātri, bet tajā brīdī iestājās kā tāds palēninājums 80. gadu veidotā filmā. Mazliet apjuku gan no šoka, gan arī no pārsteiguma par šādu notikumu pavērsienu.

Jolanta kā jau kārtīgs latviešu sievišķis, sēž un, zobus sakodusi, saka, ka varētu tak aizstaigāt vai ar autobusu uz slimnīcu aizbraukt. Kārtīgi šo salamāju par to, ka ir laiks, kad tēlot varoņus un ir laiks, kad ir vienkārši jāpaklusē! Vēl kaut ko nopukstēja, bet apklusa, kamēr savācu kopā mantiņas slimnīcai – somā iekrāmēju Jolantas somu, kur visi dokumenti, paķēru līdzi pārvelkamas drēbes, ja nu jāpaliek slimnīcā un izsaucu taksi. Bija jau zināma taksiste, kas runāja labā angļu valodā, tāpēc arī šoreiz zvanīju tieši viņai, klusībā lūgdamās visus slimo aizstāvjus, lai viņa šovakar strādātu. Mums paveicās – Emanuela 15 minūšu laikā jau bija pie mūsu durvīm un, dodoties lejā, kā pēdējo lietu, ko paņemt uz slimnīcu līdzi, iemetu draudzenes atvesto Latvijas šokolādi. Nemaz nejautājiet kāpēc! Es atbildi nezinu. Taču vēlāk izrādījās, ka tas ir bijis ļoti veiksmīgs lēmums.

Pa ceļam uz slimnīcu, Emanuelai sūdzējos par šausminošo atraidījumu pa telefonu, uz ko viņa, mirkli ieturējusi pauzi, man atbildēja: „Nu, jā, skaidrs. Šovakar tak Porto futbola komanda spēlē pret (vairs neatceros kuru komandu, bet tā bija ļoti svarīga spēle) ...” Es jau otro reizi tajā vakarā paliku ar atvērtu muti. Izrādās pie atraidījuma nebija tik ļoti vainojams faktors, ka es nemaz tik labi nerunāju portugāliski, bet gan tas, ka Jolanta „izdomāja saslimt” nelaikā. Pfff... tāds nieks vien! (sarkasms, mīlīši, sarkasms)

Sarunājam ar Emanuelu, ka, ja laicīgi tiksim laukā no slimnīcas, zvanīsim atkal viņai, jo jaunas problēmas šovakar vairs negribas. Atvadu vietā sieviete novēlēja Jolantai veiksmi un piekodināja ārsta apskates laikā smagi pietēlot, lai dabūtu sarkanu vai oranžu aprocīti. Jo tumšāka krāsa, jo ātrāk kustas rinda un veikto procedūru skaits.

Lai gan tikām līdz slimnīcai bez problēmām, ieejot pašā ēkā, abas pārņēma mēma bezcerība un šausmas – izrādās, ka abas divas esam slimnīcu fobiķes – nepatīk nedz tādās atrasties, nedz citus apciemot, bet šeit... viss vēl notiek arī citā valodā, tāpēc sākās vieglas formas panika, kurai pati nevarēju atļauties pakļauties, jo ... nu, lielākajiem un stiprākajiem (lasīt – veselākajiem) jārūpējas par mazākajiem un vājākajiem (lasīt – slimākajiem)

Paveicās, ka reģistratūrā strādāja puisis, kas runāja angliski un abi kopīgi aizpildījām nepieciešamos dokumentus. Tiku arī pie aproces, kas ļauj staigāt visur, kur pacients tiek vests. Ja iepriekš uzgaidāmajā telpā abas bijām tuvu asarām, tad Jolanta sāka smaidīt brīdī, kad tika testēta viņas situācijas nopietnība, jo mūsu medmāsiņa jeb kā viņus tagad ir moderni saukt – medmāsis bija īsts jokupēteris un stresa bumbiņa vienā personā. Ja smejoties, Jolantai tik ļoti nesāpētu sāns, tad domāju, ka mēs tur no smiekliem pa grīdu vārtītos. Tāds ļoti jauks un izpalīdzīgs puisis, kurš gan neiedeva Jolantai sarkano aproci, bet otru labāko – oranžo, kas mūsu slimnīcas vizīti izvērta tikai līdz trīs stundām, nevis 13, kā citiem, kam blāvāka aproces krāsa, nācās gaidīt.

Otrs vakara priecīgākais atgadījums neskaitot to, ka izrādījās, ka Jolantas kaitei nav nepieciešama iejaukšanās operācijas formā, bija viņas dakteris. Sirms onka ar vienkārši milzīgu smaidu, dzirksteļojošām acīm un ... smieklīgāko krievu valodas izrunu, kādu man ir nācies dzirdēt! Jā, dakteris bija stažējies Pēterburgā un runāja krieviski. Ieraudzījis Jolantu, nodomājis, ka krieviete (laikam tik smuka) un Jolanta jau ar nav uz mutes kritusi – sper tik vaļā krieviski pretī. Izveidojās jauka saruna, kamēr noņēma asinis paraugiem, ko citā gadījumā Jolanta būtu uzlūkojusi ar šausmām, jo tādos brīžos ģībst, bet šoreiz praktiski pat nepamanīja.

Kādas procedūras tikai Jolantai nenozīmēja! Wow! Bet.. teikšu godīgi – lai saka, ko grib par to, kādas ir dienvidu zemju slimnīcas – šī bija mana labākā slimnīcas pieredze! Gaišas telpas, patīkami un jauki dakteri, kas neļauj mākties virsū grūtsirdībai, analīzes tiek piegādātas maģiskā ātrumā un par naudu ko samaksājām (protams, pateicoties apdrošināšanai) par medicīnisko palīdzību, Latvijā nenopirktu pat pretklepus sīrupu! Ja ieradāmies ar domu, ka būs jāpaliek arī uz operāciju, jo šķita, ka ir aklā zarna jāgriež laukā, tad beigās iznācām laukā pacilātā garastāvoklī un ar zāļu recepti 10 dienu gultas režīmam. Iespējams, ka par papildus bonusu nāca klāt fakts, ka abas runājām krieviski – valodā, kas Jolantas dakterim ļoti daudz nozīmēja, abas izskatījāmies pārbijušās līdz nāvei un es pa labi un kreisi māsiņām un dakteriem dalīju no Latvijas atvesto „Laimas” šokolādi. Dakteris piekāpa itin bieži, bet medmāsis Jolantu pat gandrīz uzaicināja uz randiņu!
Pie izrakstīšanas Jolanta paspēja vēl mani pabaidīt ar noģībšanu, ko es uztveru par personisko komplimentu, jo tā notika jau otro reizi mūsu draudzības laikā – man tāda graujoša personība laikam... Dakteris, protams, bija nobažījies, ka tik nav izrakstījis zāles, kas varētu kaitēt gaidāmajam mazulim, uz ko es sāku pilnā balsī smieties. Smejoties saku viņam, ka mana istabas biedrene NAV stāvoklī, ka tikai ģībst, kad noņem asinis un vispār ir bailule, kas attiecas uz slimnīcām... Dakteris kā tāds norūpējies tēvs mani uzlūkoja, lai pārliecinātos, ka es viņam nestūķēju batonus ausīs un saka, ka cerot, ka es saku taisnību, jo izrakstītās zāles varot kaitēt auglim. Pati nedaudz sabijos un atbildēju, ka, ja vien šis nav tas pats gadījums, kas ar svēto Mariju, tad viņam nav par ko uztraukties!

Veiksmīgi tikām mājās un saliku ūdens pudeles un pretsāpniekus gar slimības gultu. Diena bija izvērtusies ļoti krāšņa un notikumiem bagāta, turklāt ļoti, ļoti gara, tāpēc abas atlūzām vēl pirms galva pieskārās spilvenam.

No rīta devos uz aptieku, lai sameklētu vajadzīgās zāles, apvienojot gājienu uz veikalu. Tā kā bija ļoti karsta diena, rokas bija pilnas ar iepirkumiem un biju piemirsusi paņemt skaidru naudu, tādēļ aptiekā iegāju tikai, lai apvaicātos par zāļu izmaksām. Aiz letes stāvēja sirma kundzīte, par kuru man uzreiz bija skaidrs, ka angliski nesanāks nekāda komunikācija, tāpēc uzsmaidīju un savu sakāmo iesāku ar vārdiem, ka atvainojos par to, ka mana portugāļu valoda nav labāka un vai viņa gadījumā nerunā angliski? Manas aizdomas apstiprinājās, tāpēc ļooooti lēnā portugāļu valodā skaidroju savu vajadzību un beigu beigās viss lieliski izdevās – viņa saprata, ka mana draudzene ir traki slima un es gribētu redzēt, cik dārgas ir mums nepieciešamās zāles. Lieliski! Tantuks paņēma divas kastītes, iesita kasē un man acis apgriezās uz otru pusi – 80 EIRO!!! Wow, slimnīca izmaksāja 9 reizes lētāk... Nu, ja – kaut kā veselības sistēmai ir jāpelna!

Pēc manas sejas izteiksmes sieviete laikam noprata, ka esmu šausmās, tāpēc tikpat lēni, cik lēni runāju iepriekš es, viņa sāka man skaidrot, ka, ja esmu students, tad būs lētāk un kases aparātā iemirgojās citi cipariņi – 30 eiro. Nav lēti, bet pēc tāda šoka viļņa, pat tie likās maz...

Mājās noliku iepirkumus, pagatavoju brokastis un devos uz tuvāko aptieku ar Jolantas apdrošināšanas karti kabatā. Aptiekā noliku recepti uz letes un meitene mani laipni apkalpoja. Viņa gan runāja angliski, tāpēc izvērtās interesanta saruna par Erasmusu un mūsdienu iespējām mācīties, līdz pēkšņi viņa man paziņo summu, kas man ir jāmaksā... un jau atkal šī zeme mani pārsteidza, šoreiz gan tajā pozitīvajā veidā – man bija jāatstāj tikai 11 eiro, jo, kā izrādījās, tad daļu no medikamentu summas sedz arī apdrošināšana.

Par neiztērēto naudu nopirku daudz augļus, lai ir ko likt uz kārā zoba un desmit dienas neviena no mums īsti nebāza degunu laukā no mājas. Pašas slimnīcas rēķinam pakaļ neaizgājām, to izdarīja mūsu trešā dzīvokļa iemītniece – Agate, kas apstiprināja pasniedzēja teikto – labi vien bija, ka tikām ātrāk slimnīcā, jo nākamajā dienā, kad studentu svētki bija aizsākušies, slimnīca bija piebāzta ar jauniešiem un vietas visiem nepietiktu. Veiksme nelaimē, tā teikt...

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties