#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Kas Latvijai daļas gar Gvatemalu?
, 2010. gada, 20.maijs

Šorīt no rīta, kad iebraucu Čajabālā, mākonis vēl bija uzsēdies uz kalna virsotnes un viss ciems bija ievīstīts baltā miglā. No ceļa starp kukurūzas laukiem nogriezos pa taciņu pāri pļavai, pēc nelielas diskusijas ar govi, kura kurai dos ceļu, satiku Mariju.

Viņa bija gatava iet uz bērnudārzu, bet Edgars, viņas brālis vēl mazgā kājas – jāpagaida! Labi, tāpat būsim klāt pirmās, jo pulkstenis vēl nav 8.00. Tā arī ir, bet jau pēc pusstundas ap 20 nerātņu sēž pie burtnīcām un cīnās ar burtu rakstīšanu. Neizdodas, lūzt zīmuļi, nāk miegs. Pa to laiku jāvāra piens – otrajās brokastīs šodien būs pārslas ar banāniem un pienu. Pēc brokastīm, kamēr mazgāju traukus, audzinātāja Luīze mēģina pierādīt, ka arī meitenes var spēlēt futbolu. Tā aizraujamies, ka gandrīz nepaliek laika izmēģināt dejas, ko esam iemācījušies Mātes dienas svinībām. Un te jau klāt plkst. 12.00 – mazajiem bērnudārzniekiem laiks iet mājās.

Šodien pēcpusdienā plānots apmeklēt vairākus bērnus, kuriem palīdzību sievietes no Latvijas. Pirmā ir Kata. Viņa iet 3.klasē un jūnija sākumā paredzēts piedalīties skolas gājienā – vajag zilu tautastērpu, tas nav lēts – vai varēs nopirkt. Un vēl, lūdzu, matu sprādzi jaunu gribētos! Pārbaudu burtnīcas – īsti nevedas ar cipariem, bet citādi pamazām skolas gads rit uz priekšu. Gvatemalā tas sākas janvārī un beidzas oktobrī. Karolīna tā sakautrējusies, ka negrib neko stāstīt. Bet skolotājs slavējot – esot ļoti čakla. Vai kaut ko vajadzētu palīdzēt? Karolīna iečukst tētim ausī, ka varbūt tajā tālajā zemē, kur es dzīvojot, esot lelles, kas runā. Varbūt, ka kādreiz tādu varētu... Un vēl vajag kurpes. Mamma skubina domāt praktiskāk par zīmuļiem un burtnīcām. Huannas mājā mani sagaida nikns suns, kas par laimi iekožas manā somā nevis kājā. Pretī izripo bariņš bērneļu – Huannai ir 10 brāļi un māsas. Bet pie Briana sadusmojos, Brianam jau nedēļu sāp zobs, bet mammai nav ienācis prātā, ka vajadzētu rīkoties. Brauksim pie ārsta tuvākajās dienās. Markus ir pavisam mazs pat saviem 17 mēnešiem. Par viņu uzzinājām tikai pagājušajā nedēļā. Mamma saka: “Ko darīšu, kad tevis atvestais piena pulveris beigsies?” “Ko es darīšu,” viņa saka, “man nav naudas.” Viņa ir apbrīnojama sieviete, kas pieņēmusi Markusu savā apgādībā un cīnās par viņu. Un es zinu, ka mēs varēsim palīdzēt. Kaut drusciņ, bet varēsim.

Pa to laiku esmu nokavējusi autobusu atpakaļ uz pilsētu, bet par laimi gadās pikaps, kura aizmugurē vēl ir brīva vieta. Novizinos, matiem plīvojot, no kalna lejā tieši līdz tirgum, kur nopērku nākamajai dienai 3 ananāsus un 1 papaiju pa 1,5 Ls.

Gvatemalā, kur viens skaties, visur var redzēt bērnus. Un kā nu ne – vidējais dzimstības rādītājs ir 3,4. Tas ir pats augstākais Latīņamerikā [1]. Dažās pašvaldības pat vidēji 8 bērni katrai sievietei. Taču ne tikai viņu nākšana pasaulē, bet arī viņu tālākās iespējas veiksmīgi attīstīties ir ierobežotas. Gvatemala ir 109.vietā pasaulē no 160 valstīm attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar grūtniecību un dzemdībām. Tā ir pēdējā vieta Centrālamerikā, saskaņā ar “Glābiet bērnus” 2008.gada pētījumu [2].

Kā norāda Pasaules bankas pētījums “The State of Human Opportunities of Children in the Latin America and Caribbean region: 1995 – 2010” [3] , Gvatemalas bērnu iespējas ir ievērojami mazākas nekā citiem bērniem Latīņamerikā, nemaz nerunājot par Eiropas valstīm. Cilvēka iespēju indekss mēra to, kā personīgie aptākļi (dzimšanas vieta, bagātība, rase vai dzimums) ietekmē bērna iespējas piekļūt pakalpojumiem, kas ir nepieciešami tālākai veiksmīgai dzīvei (savlaicīga izglītība, tekošs ūdens vai elektrība u.c.). Saskaņā ar šo pētījumu Gvatemalas bērnu iespējas ir 56% jeb 4.zemākais rādītājs reģionā. Piemēram, 73% Gvatemalas bērnu (vecumā līdz 16 gadiem) ir pieeja elektrībai, 26% sanitāriem apstākļiem, 57% izglītībai, 30% pabeidz savlaicīgi 6.klasi [4].

“Nu un tad?” ir jautājums, uz kuru mēģinu atbildēt pēdējo trīs gadu laikā. Pirmo reizi ierados Gvatemalā uz pāris nedēļām, lai uzlabotu savas spāņu valodas zināšanas. Taču jau pēc pusgada biju atpakaļ Gvatemalā, lai darbotos Sieviešu asociācijā Gvatemalas integrētai attīstībai. Kopš tā laika sadarbojos ar šo organizāciju, strādājot gan Gvatemalā, gan atbalstot no Latvijas. Viens no organizācijas projektiem ir bērnudārzs, kuru apmeklē bērni no 2 – 6 gadu vecumam. Tas atrodas Čahabālā, San Andres Šekul pašvaldībā, Totonikapanas rajonā, Gvatemalā (Chajabal, San Andres Xecul, Totonicapan, Guatemala). Čahabāla ir ciems, kurā, pēc vietējo viedokļa, dzīvo 5000 cilvēku. Tas atrodas aptuveni 30 minūšu braucienā no Gvatemalas otras lielākās pilsētas – Kecaltenango (Quetzaltenango).

Šajā bērnudārzā var mācīties visi pirmsskolas vecuma bērni. Valsts bērnudārzi nodrošina tikai obligāto pirmsskolas apmācību. Organizācija mēģina atbalstīt tieši tās ģimenes, kurās ir sliktāki ekonomiskie apstākļi. Bērniem ir reizi nedēļā jānes uz skolu cukurs un putraimi un reizi mēnesi jāmaksā aptuveni 0,70 Ls par gāzi, ar pārējo viņi tiek nodrošināti ar dažādu finansējuma avotu palīdzību. Viens no svarīgākajiem bērnudārza uzdevumiem ir iemācīt bērniem sazināties spāņu valodā. Gvatemalā runā 22 dažādās maiju valodās.

Ko tad no Latvijas var palīdzēt? Trīs gadu laikā esam būtiski uzlabojuši bērnudārza infrastruktūru – tekošs ūdens, salabots jumts, izkrāsotas klases, iestikloti logi utt., kas, protams, veicina iespējas mācīties. Esam palīdzējuši 7 bērniem uzsākt un turpināt skolas gaitas, nodrošinot skolas materiālus, apģērbu un apavus, kā arī zināmas pārtikas preces. Esam divas reizes snieguši iespēju visām bērnudārza bērnu ģimenēm iegūt dējējvistas, kas nodrošina ģimenēm olas. Tāpat esam palīdzējuši rīkot dažādus pasākumus, piemēram, Neatkarības dienas svinības, baseina apmeklējumu, Ziemassvētku pasākumus. Lai tas varētu notikt, palīdzību no Latvijas ir snieguši vairāk nekā 120 cilvēki! Apbrīnojami, ko Gvatemalā var izdarīt arī par pavisam nelieliem resursiem.

Šie soļi uz tūkstošu bērnu nepieciešamības fona liekas mazi. Bet pat, ja tas būs tikai viens bērns, kura iespējas pabeigt skolu esam veicinājuši, tas būs ļoti daudz. Var teikt, ka atbildība par attīstības sadarbību ir jāuzņemas Latvijas valdībai vai Eiropas Savienībai un komisāram Piebalgam. Un galu galā – pašai Gvatemalas tautai un valdībai. Un tā, protams, arī ir taisnība. Bet tikmēr laiks iet uz priekšu, bet Markusam vajag pienu, Pedro jaunas kurpes, Santosam un Augustinam mugursomas, bet Huannai zeķes. Bet tad, kad viņi būs iemācījušies lasīt, rakstīt un rēķināt un izvēlējušies savu profesiju, es ceru, ka viņi paši varēs parūpēties par sevi un savām ģimenēm. Un mēs būsim tikai mazliet palīdzējuši, lai tas varētu notikt, bet tas būs milzīgs solis viņu iespēju palielināšanā.
 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties