#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Saldais, sulīgais, kārdinošais, bet oranžais apelsīns
, 2010. gada, 24.maijs

Jā, tāds stāv uz manas palodzes un tik ļoti atgādina man par laiku Spānijā, par gardajiem augļiem, dīvainiem ēdienu sastāvdaļu salikumiem un jauniem garšu atklājumiem. Kā nojaušat, tad šis ieraksts būs par spāņu ēdienu kultūru tādu, kādu es to iepazinu un izbaudīju.

Jāatzīstas, ka sākumā bija neliels kultūršoks attiecībā uz spāņu ēdienu tradīcijām. Iepriekš zināju, ka šajā reģionā – Galīsijā – tā kā tā ir pie okeāna, tad tur būs iecienītas jūras veltes, un tas, kā šo velšu cienītājai, mani ļoti priecēja. Tā arī izrādījās taisnība, jo jau pirmajās dienās, meklējot dzīvesvietu un vienkārši pastaigājoties pa La Korunjas ielām, mani pārsteidza milzīgi astoņkāji jeb Pulpo (spāņu val.), krabji, rajas un kalmāri veikalu un kafejnīcu skatlogos. Sākotnēji paskats likās nedaudz atbaidošs un apetīti nerosinošs, bet zināju, ka agri vai vēlu man šie brīnumi būs jānogaršo, jo Pulpo, piemēram, ir Galīsijas tradicionālais ēdiens (varat aplūkot foto, kāds tas izskatās salātu formā). Mīdijas, dažādi gliemežveidīgie, jāsaka, gardumi un garneles bieži tika lietotas manā ēdienkartē, jo, salīdzinot ar Latviju, tie ir par ļoti zemām cenām. Un pēc krietna laiciņa beidzot tikai saņēmos un nogaršoju Pulpo - , pirmajā reizē tas likās diezgan bezgaršīgs un glums, tāpēc diemžēl Pulpo netika dota otra iespēja. Bet no citiem Erasmus draugiem, patiesībā lielākās daļas, dzirdēju tikai uzslavas. Un arī, kad tika jau plānots mājupceļš pāris draugu pieteicās, lai atved konservētos astoņkājus ķiploku mērcē. Tātad lielākajai daļai garšo un pat ļoti!


Vēl viens fenomens, kas piesaistīja manu uzmanību, bija milzīgas sālītas un žāvētas cūku kājas jeb jamon (spāņu val.). Tās Spānijā ir tik pieprasītas, ka aizņem tur pat vai pusi veikala un tās var saost vēl lielā rādiusā ap veikalu. Kā noskaidroju no vietējiem iedzīvotājiem, tad viņi šīs kājas pērk aptuveni reizi mēnesī, tur speciālā ledusskapja nodalījumā (cik tad viņiem lieli ir tie ledusskapji?!) un griež ar speciālu nazi plānās strēmelēs, un tās ēd kopā ar sausiņiem vai uz bagetēm. Baltmaize tādā formā kā mēs to pazīstam, tātad klaipa vai kantainā formā, viņiem nav iecienīta, veikalos it kā var iegādāties sagrieztu tostermaizi, bet paskatoties uz termiņu, kurš parasti ir vairāki mēneši, un nogaršojot saproti, ka tā nav īsti maize. Ja uznāk kāre pēc rupjmaizes, kas patiesībā bija ļoti bieži, tad retos veikaliņos (La Korunjā tie bija tikai divi) var iegādāties kaut ko līdzīgu rupjmaizei, bet samērā dārgu – Pan de Aleman, kas tiešā tulkojumā nozīmē „Vāciešu maize” vai „Maize no Vācijas”.
Paturpinot vēl par gaļas izstrādājumiem, tad pārsteigums bija par desām, kuras nepavisam nav līdzīgas mūsu iecienītajām Doktora desām, žāvētajām vai salamī. Lai arī pēc nosaukumiem Salchichon un Chorizos – tie atbilst „Salamī desai”, tomēr paskats un smaka tā nobiedēja, ka nabaga spāņiem gribējās parādīt, kas ir normāla un ēdama „Lido” salamī desa. Kas vēl vairāk pārsteidza, ka vismaz mani dzīvokļa biedri, kas bija caur un caur īsteni spāņi, šos izstrādājumus pirms ēšanas vārīja.. tauki šķīda un pats trakākais, ka viss ūdens kļuva asiņu pilns un smaka bija neizturama. Sarunājām, ka šo pasākumu viņi taisīs, kad nebūšu mājās.
Ja par netīkamajām lietām, tad diemžēl jāpiemin Galīsijas tradicionālie svētku saldumi, kas izskatās pēc lielām, satītām konfektēm. Garšas raksturojumi atšķīrās – citi teica, ka garšo pēc halvas vai riekstu masas, citi – ka pēc smiltīm vai miltiem. Gotiņu rūdītie letiņi nebija atsaucīgi un diemžēl milzīgais konfekšu maiss, ko biju atvedusi Ziemassvētkos uz Latviju, tā arī palika neizēsts. Bet, savukārt, tradicionālās Santiago de Compostela kūkas, uz kurām kā atpazīstamības zīme ir šo pilsētu tik raksturojošie krusti, gan ir brīnumgardas.. par to neviens nešaubījās.


Mans lielākais atklājums bija eksotiskais auglis Čirimoija (Chirimoja) un, protams, arī spāņu kafija, kuras sastāvdaļas ir 10% stipra melnā kafija un 90% saputots silts piens. Un, kas pats labākais, ka kafija gandrīz katrā Spānijas vietā bija tik pat garda. Iespējams, es šo kafiju ierindotu uzreiz otrajā vietā aiz Starbucks baudījumiem. Nošpikoju no saviem dzīvokļa biedriem un iegādājos arī mazo kafijas kanniņu, kurā var pagatavot tieši tādas konsistences un stipruma kafiju, kas sastāda šos 10% no ideālās kafijas tasītes. Atliek tikai uzvārīt un pieliet pienu... bet ar pienu gan Spānijā gāja grūti, lai arī neesmu liela piena mīle, tomēr pat man spāņu tā saucamais piens, kurš veikalos nestāv ledusskapī, bet vienkārši plauktos, un ir derīgs pusgadu, nebija pa prātam.
Kopumā biju pārsteigta par spāņu ēšanas paradumiem, jo brokastis parasti viņi ietur ap plkst. 11, tad pusdienas ap 5iem vakarā, bet vakariņas – 22 vai 23! Sākumā bija pavisam grūti pierast pie šāda ritma un, šķiet, ka nemaz nepieradu, drīzāk spāņu brokastīs ēdu pusdienas, pusdienās – vakariņas, bet spāņu vakariņas nereti izlaidu, tā vietā nosnaužoties pirms vakara izklaides cēliena. Jā, ballītes Spānijā sākas ap 1-2iem naktī.  Cita kultūra, cits dzīves ritms..
Šie ir mani spožākie iespaidi par spāņu ēdienu kultūru. Bija ļoti interesanti iepazīt un nobaudīt spāņu gastronomiskās tradīcijas un saprast, ka tomēr tēvzemes receptes ir sirdij un puncītim mīļākas. Tāpēc – Labu apetīti!
 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties