#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Ekonomiskais skats uz Lisabonas līgumu
, 2009. gada, 19.novembris

Lisabonas stratēģija jeb ES stratēģiskās attīstības dokuments ir vairāk ekonomistu un uzņēmēju darba kārtībā. Tas tika pieņemts 2000.gadā, un tajā tika izvirzīts konkrēts mērķis - jau 2010.gadā ES būtu jābūt par konkurētspējīgāko, dinamiskāko un uz zināšanām balstīto reģionu pasaulē.

Ja ceļotājiem un ģeogrāfiem Lisabona ir Portugāles galvaspilsēta un vēsturniekiem, pieminot šo pilsētu, prātā nāk milzu zemestrīce 18.gadsimtā, kas praktiski iznīcināja tolaik vienu no ietekmīgākajiem Eiropas centriem, tad politiķu un sabiedrības aktīvistu vidū šīs pilsētas vārds tiek locīts, diskutējot par ES Reformu jeb Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienībā (ES) ietilpstošo valstu suverenitāti. Taču, šķiet, pavisam aizmirsts ir vēl kāds svarīgs dokuments, kas nes Lisabonas vārdu, - Lisabonas stratēģija.  

Lisabonas stratēģija jeb ES stratēģiskās attīstības dokuments ir vairāk ekonomistu un uzņēmēju darba kārtībā. Tas tika pieņemts 2000.gadā, un tajā tika izvirzīts konkrēts mērķis - jau 2010.gadā ES būtu jābūt par konkurētspējīgāko, dinamiskāko un uz zināšanām balstīto reģionu pasaulē. Ar šīs stratēģijas īstenošanu gan īpaši nesekmējas, un ES neatlaidīgi un teju vai nenovēršami turpina zaudēt savu ietekmi pasaules ekonomikā.
 
Eksperti norāda, ka Lisabonas līgums nav tieši saistīts ar ES valstu ekonomikas problēmu risināšanu, kā savulaik to paredzēja Lisabonas stratēģija, taču arī nenoliedz, ka viens no reformēšanās galvenajiem uzdevumiem ir saistīts ar konkurētspējas palielināšanu pasaulē, lai Eiropa nepazaudētu savas pozīcijas globalizācijas laikā un spētu pasaulē saglabāt gan ekonomisko, gan politisko ietekmi.
"Eiropa patlaban ir patmīlīgs, diezgan vecs, diezgan slinks un no savas labklājības izlepis reģions. Visa pasaule jau smejas par Eiropu," Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā "Kas ir Lisabonas līgums?" atzina Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors un grāmatas "Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati" autors Eduards Bruno Deksnis. 
 
Jaunā cerība?
 
Ja Lisabonas stratēģija tā arī nespēja sasniegt savus pirmējos mērķus un tie ik pa laikam tika pielaboti un ambīcijas mīkstinātas, tad, iespējams, ES Reformu jeb Lisabonas līgums tomēr spēs iekustināt veco buksēt sākušo ES ekonomikas "vilcienu". "Ir svarīgi saprast, ka, no vienas puses, Lisabonas līgums nav vērsts uz to, lai veicinātu Eiropas konkurētspēju. Taču, no otras puses, tas rada priekšnosacījumus modernas ES izveidei un arī augsni labāku ekonomisku lēmumu pieņemšanai," uzsver politologs Pēteris Viņķelis.
 
Ja patlaban nacionāli noskaņotie valstu pilsoņi, politiķi un juristi vairāk interesējas par Lisabonas līguma nosacījumiem, kuri skar vēlēšanu sistēmu un Eiropas Parlamenta pilnvaru palielināšana, kā arī jaunu amatu izveidi ar jaunām pilnvarām, tad ekonomisti un uzņēmēji vairāk domā, kādu ekonomisko labumu varētu sniegt ES institūciju reformēšana un modernizēšana, kā arī līgumā paredzētā jaunā lēmumu pieņemšanas kārtība, kur būtisks būs dalībvalstu balsu vairākums. Galu galā ES ir jākonkurē ar citiem pasaules reģioniem, kuri ņipri steidz izmantot globalizācijas priekšrocības un stiprināt savas ekonomiskās pozīcijas, bet ES nekādi nespēj mainīt savu protekcionisma un sociālo politiku.
 
Ekonomists Andris Miglavs gan norāda: "Daudz skarbāka problēma, ar ko saskaras ES un kas tai būtu jārisina, ir, kā pārlikt akcentus no īstenotās sociālisma politikas uz attīstības politiku. Sabiedrība, tostarp arī Latvijas, ir pieradusi dzīvot labāk, nekā ar savu produktivitāti spēj nopelnīt. To var mainīt tikai tad, kad Eiropas valstīs sabiedrība to sāks apzināties un vēlēsies šo situāciju mainīt."
 
Pagaidām gan Eiropas pilsoņiem labi bijis tāpat, un tie nav bijuši naski uz reformām. Tieši tāpēc joprojām teju vai puse no ES atbalsta "aiziet" lauku ainavas un lauksaimniecības atbalstam, savukārt citas pasaules lielvaras arvien vairāk līdzekļu steidz novirzīt inovācijām un tehnoloģiju attīstībai.   
 
Konkurēt vai mirt
 
Lai arī finanšu krīze uzskatāmi parādīja pasaules valstu ciešo ekonomisko sasaisti, globalizācijas procesi nebūt nedomā apstāsies. Ar to ir jārēķinās arī mazajām valstīm, tādām kā Latvija. Turklāt eksperti norāda, ka svarīgi ir domāt ne tikai par Latvijas stratēģiskajiem mērķiem, bet redzēt tos arī ES un visas pasaules kontekstā.
 
"Lai ES spētu konkurēt ar Ķīnu, ASV un Indiju, ir vajadzīga iekšēja resursu, politisko gribu apvienošana un pat valstu suverenitāšu apvienošana. Jā, tas nozīmē, ka mazajām valstīm būs kaut kas jāziedo, gluži tāpat kā citām ES dalībvalstīm, ja vien kopējas savienības konkurētspējas palielināšana pasaulē tiek uzskatīta par būtisku. Patlaban ekonomikā jau sāk runāt par kontinentu laikmetu, un Eiropa tajā var kļūt par būtisku dalībnieku, ja vien spēs savākties. Ja ne, šī labprātīgi veidotā impērija beigs pastāvēt, kā ne reizi vien tas pasaules vēsturē ir bijis ar lielām impērijām," uzsver politologs Pēteris Viņķelis. Politologs viennozīmīgi norāda, ka kopējais ES konkurētspējas pieaugums nozīmē arī labāku dzīvi Latvijā, ja vien Latvija to vēlēsies un spēs izmantot savā labā.
 
Patlaban gan problēmas, kuras plosa ES un kas tika identificētas jau 2000.gadā, pieņemot Lisabonas stratēģiju, ir palikušas vecās - ES ekonomika, salīdzinot ar citām attīstītām valstīm, ir savā attīstībā pārāk kusla, reģionā joprojām ir vērojama atpalicība tehnoloģiju jomā, ir problēmas ar darba produktivitātes pieaugumu. ES lielās dalībvalstis, tādas kā Vācija, Lielbritānija un Francija, kopā ar Skandināviju nespēj "izvilkt" nesen pievienojušās daudz nabadzīgākās Austrumeiropas valstis.
 
Vēl vairāk - ja vecās ES valstis daļēji savu ekonomiku stiprināja ar lētāka darbaspēka piesaisti no jaunajām dalībvalstīm, tad pašlaik kopējai ES ekonomikai tas jau sāk traucēt, jo Austrumeiropas valstīm joprojām trūkst līdzekļu ekonomikas attīstībai. Tās pēc straujas ekonomikas izaugsmes tagad krīt atpakaļ nabadzībā, jo trūkst finanšu resursu iekšējā patēriņa stimulēšanai un savu negatīvo ietekmi atstāj arī darbaspēka zaudējums, kas ir bijis pārāk straujš un tā arī nav kompensēts ar produktivitātes un inovāciju pieaugumu. Lai arī situāciju visā Eiropā pasliktina arī pasaules finanšu krīze, eksperti norāda uz vēl kādu klupšanas akmeni - kopējās ES nespēju ātri reaģēt uz notiekošo un pieņemt situācijai atbilstošus lēmumus.  
 
Eiropa paliek arvien vājāka
 
ES joprojām ir lielāko pasaules ekonomiku vidū, taču tai savas pozīcijas noturēt kļūst arvien grūtāk, lai gan savienība spējusi savākt jau 27 dalībvalstis. Arvien uzstājīgākas, mēģinot iekarot savu vietu pasaules tautsaimniecībā un politikā, kļūst tādas valstis kā Ķīna un Indija. Arī ASV, lai arī izraisījusi un smagi cietusi no finanšu krīzes, nebūt nav gatava kādam atdot savas politiskās un ekonomiskās pozīcijas.
 
Turklāt ES ir jārēķinās, ka tai jākonkurē ne tikai ar atsevišķu valstu lielvarām, bet arī ar dažādu valstu apvienībām, kuras nebūt nesnauž un savu politisko ietekmi stiprina, audzējot ekonomiskos muskuļus. Piemēram, arvien lielāku ietekmes spēku gūst jau 2001.gadā izveidotā Šanhajas sadarbības organizācija, kuru izveidoja Krievija un Ķīna, bet kurai nu jau pievienojušās arī Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Uzbekistāna. Vēlmi paplašināties nav atmetusi arī NAFTA (apvienojušās ASV, Kanāda un Meksika). Labus ekonomiskos rezultātus atkal sāk uzrādīt valstis, kas ietilpst valstu apvienībā APEC (apvienojušās Āzijas un Klusā okeāna valstis, piemēram, Austrālija, Bruneja, Kanāda, Ķīna, Indonēzija, Japāna, Malaizija, Meksika, Jaunzēlande, ASV, Dienvidkoreja, Taizeme u.c.) un ASEN (apvienojušās Dienvidaustrumāzijas valstis, proti, Bruneja, Indonēzija, Malaizija, Filipīnas, Singapūra un Taizeme).
 
Pēc Starptautiskā Valūtas fonda aplēsēm, ES turpmāko gadu laikā savu īpatsvaru pasaules ekonomikā viennozīmīgi zaudēs, proti, ja 2007.gadā ES "piederēja" 22,5%, tad 2014.gadā tie vairs varētu būt - 19,4%. Globālajā ekonomikā savu īpatsvaru zaudēs arī tās saucamās G7 valstis (Kanāda, Francija, Vācija, Itālija, Japāna, Lielbritānija un ASV) - no 43%, kas valstu "rokās" bija 2007.gadā, pēc septiņiem gadiem to devums pasaules kopproduktā būs tikai 36,6%. Taču savas pozīcijas nostiprinās Āzijas strauji augošās valstīs - tās no 20,9% 2007.gadā savu īpatsvaru 2014.gadā globālajā ekonomikā palielinās līdz 26,5%. Savukārt Tuvo Austrumu valstu devums globālajā ekonomikā pieaugs no 3,9% (2007.gads) līdz 4,3% (2014.gads).
 
"Ambīcijas ES ir lielas. To parāda arī Lisabonas līgums. Taču tās ir vairāk vārdos, nevis reālos darbos. ES jau tagad zaudē savu konkurētspēju globālajā tirgū. Turklāt, visticamāk, tās pozīcijas var palikt vājākas arī pēc finanšu krīzes, kad pirmām kārtām ASV varētu atkopties ļoti strauji un tām varētu sekot arī Ķīna un citi pasaules reģioni," atzīst "SEB bankas" ekonomists Andris Vilks. Viņš arī piebilst, ka ne tikai Latviju, bet arī visu ES turpmākajos gados sagaida daudzi izaicinājumi, un tas, vai ES, tostarp arī Latvija, spēs tos godam izmantot savā labā, būs atkarīgs no savienībā ietilpstošo valstu spējas vienoties kopējiem mērķiem. Turklāt darīt to pietiekami ātri, jo pasaulē situācija mainās strauji un ES jāspēj tai tikpat strauji pielāgoties.   
 
redakcijas piezīme: raksts ir pārpublicēts no ziņu aģentūras BNS ar autores atļauju.
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties