#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
ES kā globāls spēlētājs - vai esam gatavi?
, 2010. gada, 13.septembris

Šī gada septītajā septembrī Strasbūrā Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozo uzstājās Eiropas Parlamentā, uzrunājot deputātus par situāciju Eiropas Savienībā un prezentējot savus uzskatus par tās turpmāku attīstību un darbības prioritātēm.

„State of the Union” tipa runa, kas tradicionāli asociējas kā ikgadēja ASV prezidentu stratēģiskā redzējuma un oratora spēju demonstrācijas platforma, nu ir kļuvusi arī par ES demokrātiskā pārvaldes modeļa sastāvdaļu. Barrozo, protams, nav Obama, tāpēc arī neizbrīna viņa runā esošais ASV prezidentam tik ierastā patosa un līderības dzirksts trūkums. Toties Eiopas Komisijas vadītājs savā runā ir atklāts, konkrēts un drošs, un skaidri parāda savu nostāju daudzos ES pilsoņiem būtiskos un, neapšaubāmi, aktuālos jautājumos, tādos kā bezdarbs. Aspekts, par kuru gan Borrozo, un laikam nevienam visā ES, nav skaidras un viennozīmīgas atbildes, ir jau labi zināmais bijušā ASV ārlietu ministra H.Kisindžera savulaik uzdotais jautājums par to, kam lai zvana Eiropas Savienībā jeb kurš tad īsti tur ir galvenais? Barrozo uzruna, škiet, šo jautājumu kārtējo reizi ir aktualizējusi, un noteikti tāpat arī devusi augsni aktīviem Eiroskeptiķiem kārtējo reizi kritizēt ES par tās mūžīgajām centralizācijas tendencēm.

Aicinot Parlamenta pārstāvjus sekot Komisijas izvirzītajām pamatnostādnēm un darbības prioritātēm turpmākajos 12 mēnešos, Barrozo norādīja, ka daudziem lēmumiem, kas tiks pieņemti šajā laikā, būs ilgtermiņa ietekme. Šāds uzstādījums noteikti uzliek lielu atbildības nastu lēmumu pieņēmējiem, tajā pat laikā sniedzot arī zināmu stabilitātes izjūtu mums, ES pilsoņiem. Politikas, kurām ir nozīme un stabilitāte ilgtermiņā, nevis tikai esošā budžeta gada ietvaros, ir Latvijas politiskajā elitē un sabiedrībā zināms retums, līdzīgi kā melno stārķu apmetnes atklāšana. Tieši tādēļ Latvijas iedzīvotājiem būtu ļoti noderīgi biežāk paraudzīties pāri vietējām priekšvēlēšanu peripetijām, uz to, ko plāno darīt un jau dara ES, jo, ja šeit ilgtermiņā domāt nav populāri, tad 27 valstu līmenī šāda domāšana ir vienkārši nepieciešama, citādāk mēs visi riskējam atrasties savienībā, kas ir kā milzis uz māla kājām.

Ilgtermiņa domāšanas trūkums globālajā līmenī jau ir novedis pie esošās ekonomiskās krīzes, un tieši šīs problēmas, un tās radīto seku risināšana un pārvaldība skaidri izvirzās kā Barrozo pats galvenais uzdevums. Viņš uzstāda vēl četrus uzdevumus, kuri Savienībai jāveic nākamā gada laikā. Proti, ir jāatjauno izaugsme attiecībā uz darba vietām, paātrinot „Eiropa 2020” reformu programmas īstenošanu; jāturpina veidot brīvības tiesiskuma un drošības telpa; jāuzsāk sarunas par moderna ES budžeta veidošanu un jāturpina pildīt savu pienākumu daļu pasaules arēnā. Aspektus, ko svarīgi izpildīt katrā no uzdevumiem, Barrozo min diezgan konkrēti, kā, piemēram, atbalsta paketes ieviešana mazajiem un vidējiem uzņēmumiem 6,4 miljardu eiro apmērā, birokrātijas ierobežošanu, kas uzņēmējiem kopā ietaupītu 38 miljardus eiro gadā, vēlme ieviest 3 miljonus „zaļo” darba vietu Eiropā līdz 2020. gadam u.c.

Joma, par kuru tradicionāli ir bijis daudz diskusiju, un kura vēl arvien ir diezgan strīdīgs jautājums, ir ES globālā loma, kuras stiprināšanu Barrozo min kā vienu no galvenajiem veicamajiem uzdevumiem. Jautājumi par krīzes pārvarēšanu, vienotās valūtas stabilizāciju, ekonomisko izaugsmi, bezdarba samazināšanu un birokrātijas efektivizāciju, salīdzinājumā ar jautājumu par ES globālo lomu, ir konkrēti, un pēc būtības prasa neatliekamus risinājumus. ES globālā loma un Savienības pienākumu daļa pasaules arēnā, savukārt, salīdzinājumā ar esošajām ekonomiskajām problēmām ir netveramāka joma, un pirmajā acumirklī šķietami nenozīmīgāka, taču, iedziļinoties globālajos procesos, var secināt, ka Barrozu ir izvēlējies īsto laiku, lai citu starpā aktualizētu arī šo jautājumu.

Ekonomiskā krīze ir norādījusi uz globālās valstu savstarpējās atkarības vājajām pusēm, un teiciens - kad Amerika šķauda, Eiropai piemetas iesnas - ir izrādījies patiesāks kā vēl nekad. Barrozo atsaucoties uz veiksmīgi pārvarēto Grieķiijas finanšu situāciju, kas riskam bija pakļāvusi visu eiro zonu, savā runā norāda, ka ES ir pierādījusi spēju patstāvīgi tikt galā ar nopietnām problēmām, un tādējādi ir kliedējusi jebkādas šaubas par Savienības pastāvēt spēju. Likumsakarīgi, ka pēc šādas pašapliecināšanās ir pamats arī kārtējo reizi izvērtēt savas iespējas globālā jomā, it sevišķi ja lielais „brālis” ASV savu „apaukstēšanos” ārstē neefektīvāk kā Eiropa, kamēr Ķīnā vispār ir aprobežojušies tikai ar „C vitamīna” lietošanu profilaksei. Barrozo visā savas runas laikā ir tiešs – Eiropai ir jākļūst vienotākai, un sašķeltība ir bijusi tās klupšanas akmens, kas nav ļāvis tai spēlēt būtiskāku lomu uz globālās skatuves, kā spilgtu piemēru minot Kopenhāgenas klimata samita fiasko. Princips ko viņš piemēro attiecībā par eiro stabilizāciju - Vai nu mēs peldam visi kopā, vai slīkstam katrs atsevišķi -, ir arī viņa Eiropas globālās lomas redzējuma stūrakmens: „ Beigu beigās mēs sēžam vienā laivā. Savienība nepanāks savus mērķus Eiropā bez dalībvalstu palīdzības, un dalībvalstis nesasniegs savus mērķus pasaulē bez Eiropas Savienības”. Spēcīgāka kopējā ārpolitika, vienotas ES aizsardzības politikas izveide, vadošā loma G20 forumā un lielāka loma klimata jautājumu risināšanā un palīdzībā attīstības valstīm - tā ir 21. gadsimta globālā līmeņa ES attīstība Žozē Manuela Barrozo skatījumā. Laiks, kad stiprināt ES globālās pozīcijas, ir izvēlēts pareizi, jo ASV pašlaik cīnās ar savām problēmām, NATO ir nesekmīgi iestidzis Afganistānā, un Ķīna aktīvi iestiepj savus „taustekļus” Āfrikā. Jautājums tikai, vai ES realitātē ir spējīga izmantot radušos situāciju? Krīzes laikā pareizi investējot daži cilvēki kļūst par miljonāriem, kamēr citi bankrotē. Ir skaidrs, ka Barrozo grib, lai ES iziet no krīzes kā „miljonāre”. Tāpat ir skaidrs, ka tas nevar notikt, ja ES nedarbosies kopīgi, un neturpinās centralizāciju. Ja dalībvalstis stādīs individuālās intereses augstāk par savienības kopējo redzējumu, tad ļoti ticams, ka Barrozo vīzija par spēcīgo Savienību tā arī paliks sapņu līmenī. Debate par ES centralizāciju un spēcīgāku globālo lomu vienmēr ir bijusi par to, cik tālu dalībvalstis var un vēlas ļaut ES atņemt tām suverenitāti. Nenoliedzami, jo spēcīgāka ES būs globāli, jo lielāka būs tās tendence uz centralizāciju un mazāku suverenitāti dalībvalstīm. Tieši tāpēc katrs izteikums par vienotu ārējo un aizsardzības politiku tiek uztverts arī kā zināms drauds. Bet varbūt, ka tieši tagad ir īstais laiks izvērtēt ieguvumus un zaudējumus no lielākas centralizācijas? Ja arī ES ir ekonomiski un politiski gatava spēlēt „pieaugušo” spēles globālajā arēnā, vai mēs dalībvalstu pilsoņi to gribam no ES? Varbūt mums pietiek tikai ar to, ka esam sociāli un ekonomiski nodrošināti savā reģionā? Viennozīmīgu atbildi atrast ir grūti, un lai gan Barrozo to ir centies sniegt, viņš diemžēl nav pierādījis, ka ES esošajā situācijā tam vispār ir gatava. Iespējams, ka Eiropas Komisijas prezidents savā runā ir „nokodis lielāku gabalu kā ES var apēst”. Varbūt, ka ES vēl nav gatava pildīt globālu lomu, jo ir pārāk dažāda sociāli un ekonomiski, lai darbotos kā viens vesels. Viens gan tomēr ir diezgan skaidrs, nemēģinot spēlēt šo lomu, stiprāka ES nekļūs, un, būtībā neizmantojot esošo, diezgan izdevīgo, situāciju, tā var arī zaudēt ilgtermiņā. Lai arī kā bieži vien gribas „vienlaicīgi gan apēst kūku, gan atstāt to uz galda”, realitātē tas reti kad ir iespējams, un ja mēs vēlamies būt spēcīgas ietekmīgas savienības sastāvdaļa, mums jārēķinās - kā individuāla valsts mēs kļūsim atkarīgāki. Pats galvenais saprast, kas mums ir svarīgāks - spēcīgāka ES vai lielāka pašnoteikšanās.

Barrozo noslēdz savu uzrunu parlamentāriešiem, sakot: „Tā ir vērienīga un izaicinājumiem pilna programma. Lai Eiropa gūtu panākumus, Komisijai ir nepieciešams Jūsu atbalsts”. Ja šī uzruna tiešām apliecina Komisijas vēlmi ciešāk sadarboties ar Parlamentu un stiprināt ES pozīcijas gan iekšēji, gan globāli, tad skaidrs ir viens, bez vispārēja atbalsta neiztikt, un ES institūciju un dalībvalstu spējai, un pats galvenais vēlmei, šādus uzstādījumus realizēt, būs izšķiroša nozīme uz to, kāda Savienība izies no krīzes – vienota un spēcīga, vai sašķelta un vāja. Krīze ir parādījusi vairāku dalībvalstu nespēju tikt galā ar problēmām atsevišķi un nodemonstrējusi vienotas Eiropas stiprās puses. Iespējams ne tikai mums Latvijā būtu svarīgi paraudzīties uz plašāko - Eiropas līmeni, bet arī visai Eriopai paraudzīties ārpus savām robežām un izlemt, vai mēs paugstinām likmes tagad, vai gaidām, kad mums atnāks „labākas kārtis”, kas var arī nenotikt tik drīz.

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties