#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
ES pilsonis Latvijas novados – aktīvs, zinošs un nedaudz dulls
, 2010. gada, 11.maijs

Ko nozīmē – būt Eiropas Savienībā? Jau sesto gadu mums katram ir izdevība rast atbildi uz šo jautājumu. Varētu šķist, ka ES Māja, Eiropas Parlamenta informācijas busiņš vai citas ES pārstāvniecību Latvijā rīkotas aktivitātes veido šo būšanu. Tomēr, iepazīstoties ar dažādu cilvēku pieredzi Latvijas novados, atbilde drīzāk ir – līdzdalība un aktīva iespēju izmantošana. Tā ir katra cilvēka personiskā līdzdalība, kas ietekmē procesus gan pašu mājās, gan plašajā ES telpā.

 

Tikai dullie

Šķiet, ka no Daugavā pasmelta Saules stara spēku radis ne vien ķegumietis dzejnieks Jāzeps Osmanis, bet arī Ķeguma novada pensionāru biedrības aktīvisti. Viesojoties pie biedrības valdes priekšsēdētāja Harija Jaunzema un viņa kundzes Vijas, nepamet sajūta, ka esmu ierauta mutuļojošā studentu dzīves epicentrā. Vēl mazāk šaubu par pilsētas pensionāru vidū valdošo dzīvesprieku rodas, iepazīstoties ar biedrības paveikto. Ar vietējās rīcības grupas „Zeme zied” starpniecību iegūts ES līdzfinansējums gan pensionāru datorapmācību centra izveidei, gan nūjošanas inventāra iegādei. Iegādāti 4 datori un apmācību centru apmeklē 42 pensionāri. Sportisku dzīvesveidu atbalstošie pensionāri katru trešdienu tiekas, lai nodotos nūjošanas priekiem – ir iegādātas nūjas, mugursomas, apgūts arī teorētiskais materiāls par šo sportisko aktivitāti. Šobrīd tiek gaidīts apstiprinājums projektam, kas iesniegts senioru deju kolektīva „Rasa” tērpu un vokālā ansambļa „Kvēlziedes” blūžu iegādei. Kā spēcīgu atbalstu projektu realizēšanā Harijs un Vija atzīmē tieši vietējo rīcības grupu, arī personīgais līdzfinansējums ir jāiegulda mazāks, nekā virzot projektus ar pilsētas domes starpniecību. Jautāti par šķēršļiem projektu virzībā, pāris norāda uz, viņuprāt, liekām formalitātēm, programmu nepilnībām, nācies saskarties arī ar nosacījumu maiņu projekta realizācijas gaitā. „Birokrātija ir tika traka, ka tikai dullie ķeras pie tādiem projektiem!” pus pa jokam, pus nopietni smej Vija. Tomēr birokrātijas slogu pāris drīzāk saista ar mūsu pašu ierēdņu neprofesionalitāti, nevis ES noteiktām normām, lepni atzīstot, ka dažreiz izrādās pat gudrāki par Lauku atbalsta dienesta darbiniekiem, kuri projektus vērtē. Harijs un Vija ar nožēlu atzīst, ka valsts nepareizā saimniekošana novedusi līdz tam, ka ES šobrīd ir vienīgais glābiņš.
 

Zinošāki par rīdziniekiem
Par līdzīgiem šķēršļiem stāsta arī biedrības „Preiļu NVO centrs" vadītāja Ineta Liepniece. Tomēr, neskatoties uz pārlieku „daudzajiem papīru kalniem un birokrātiju”, ar realizācijas procesā esošiem projektiem esot pilns plaukts. „Preiļu NVO centrs" darbojas gan kā finanšu konsultāciju snedzējs, gan kā starpnieks, kas apvieno iedzīvotājus un pašvaldības deputātus, darbiniekus, lai risinātu aktuālas un sasāpējušas problēmas, gan arī veic izglītojošu darbu rajonā, lai sekmētu aktīvo iedzīvotāju un iniciatīvu grupu iesaistīšanos procesos. Ineta ir priecīga, ka cilvēki ļoti aktivizējas, veidojas jaunas biedrības, jo tikai caur juridiskajām biedrībām var piesaistīt naudu. Sarunās ar rīdziniekiem konstatējusi, ka „tur pat cilvēki vispār neko nezina par šīm iespējām”. Iespējams, ka ārpus lielajām pilsētām dzīvojošie ļaudis ir spiesti būt zinošāki – Eiropas līdzfinansējums ir viņu izdzīvošanas iespēja, stāsta Ineta. Ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu līdzfinansēti vairāki izglītības projekti, kas vērsti uz pirmspensijas vecuma cilvēku zināšanu un prasmju pilnveidošanu un iesaistīšanos darba tirgū, lauku un mazpilsētu iedzīvotāju prasmju un kvalifikācijas celšanu atbilstoši mūsdienu darba tirgum un Latgales reģiona jauniešu profesionalitātes veicināšanu. Īpašs gandarījums Inetai ir par iespējām, ko var izmantot jaunieši mācībām dažādās programmās, piemēram, Erasmus. Ineta liek noprast, ka bez biedrības Preiļu novada un tā apkārtnes iedzīvotāju dzīve un attīstība vairs nav iedomājama. „Esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši”, saka biedrības vadītāja, ar to domājot uzticību un paļāvību, ar kuru „Preiļu NVO centrā” vēršas iedzīvotāji, tiecoties papildināt savas zināšanas un apgūt jaunas iemaņas.
 

Draudzība bez robežām

Par iedzīvotāju paļāvības trūkumu nevar sūdzēties arī biedrības „Māriņa” vadītāja Māra Hincenberga. „Man jau liekas, ka es neko īpašu nedaru”, sarunas sākumā pieticīgi saka Māra. Jautāta, kas tad ir šis „nekas īpašs”, Māra atbild, ka jau 23.gadu strādā ar „saviem bērniem”. Biedrībā „Māriņa” šobrīd ir 92 bērni ar īpašām vajadzībām. „Esam izveidojuši dienas centru, kur esmu kopā ar bērniem katru dienu no plkst. 12-18. Šeit bērni aktīvi pavada laiku un apgūst dažādas prasmes. Bērnu gatavotie darbiņi ir aizceļojuši tālu aiz Latvijas robežām, kur mums ir draugi,” par savu darbu saka biedrības vadītāja. Biedrības ģimenes regulāri tiek apgādātas ar humāno palīdzību, pārtiku, nepieciešamajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem (ratiņkrēsliem, kruķiem, staiguļiem u.c.). Biedrība rūpējas par visiem Auces un tās apkārtnes iedzīvotājiem, kas nonākuši grūtībās, šobrīd tiek dalītas arī Eiropas pārtikas pakas trūcīgajām ģimenēm. Lai gan Māra par finansiālu atbalstu no novada domes puses saka tikai atzinīgākos vārdus, nesen biedrība startējusi arī pirmajā projektā, lai piesaistītu ES līdzfinansējumu. Kopā ar draugiem no pierobežas pilsētas Jaunā Akmene (Naujoji Akmene) ticis iesniegts Latvijas – Lietuvas pārrobežu projekts. Ja projekts tiks apstiprināts, abu valstu biedrības varēs realizēt vairākus kopīgus pasākumus bērniem ar īpašām vajadzībām, plānotas tuvākas un tālākas ekskursijas, kopīgas saulgriežu svinības. Māra lepojas arī ar savu daiļdārzu, kuru abu valstu bērniem plānots apmeklēt. Interesējos par to, kā divu dažādu tautību bērni saprotas savā starpā. Biedrības vadītāja stāsta, ka problēmu neesot – vecākie bērni sazinoties krieviski, tomēr valoda šajā komunikācijas procesā neesot galvenais. Svarīgu lomu spēlē arī abu valstu tuvums, daudzi lietuvieši apguvuši latviešu valodu, jāatzīmē arī abu valodu radniecīgums. Pie „Māriņas” viesojušies arī draugi no Norvēģijas – bērnu vidū valdīja kaut kas vairāk par verbālu saziņu, palīdzēja gan žestu valoda, gan daļēji kāda neizprotama sapratne, stāsta Māra. Biedrības vadītāja atzinīgus vārdus saka par sadarbību ar Lietuvas pusi: „Cilvēki ir enerģiski un ar visu labi tiek galā”.

Šos nevarētu saukt par veiksmes stāstiem, bet gan par labajiem piemēriem. Sirmais pāris Harijs un Vija, Māra, kura strādā ar „saviem bērniem”, Ineta, kura ar zināšanu sniegšanu nostājusies pret reģionā tik izplatīto bezdarbu – tie ir tikai daži no aktīvajiem cilvēkiem, par kuru darbu ir jārunā, lai uz rīcību iedvesmotu apkārtējos. Globalizācijas process un latvieša apzināta izvēle kļūt par ES pilsoni piedāvā ne tikai vairāk iespēju, bet uzlikusi mums arī vairāk pienākumu – vairs nevaram būt liela zivs mazā dīķi, esam maza šūna no vienota Eiropas organisma. Tāpēc jautājums – ko es varu dot savai valstij? – tiek aizstāts ar jautājumu – ko es varu dot savai valstij un Eiropai?

 

 

 






Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties