#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Ģenētiski modificēti organismi - ko mēs par tiem zinām?
, 2009. gada, 16.novembris

Ceturtdien, 19.novembrī, plkst.13:15, vienlaikus un Vidzemes Augstskolā, Valmierā, Cēsu ielā 4, reprezentācijas telpā (bibliotēkā 1.stāvā) notiks publiskā debate „Ģenētiski modificēti produkti – par un pret”.

Debatē piedalīsies Vidzemes Augstskolas Debašu kluba studenti un pieaicinātie attiecīgās jomas eksperti, kuri analizēs tos ieguvumus un riskus, kas rodas, lietojot ģenētiski modificēto pārtiku uzturā. Šīs debates mērķis ir parādīt studentu skatījumu uz Latvijā neviennozīmīgi novērtēto problēmu, kā arī parādīt gan par, gan pret argumentus. Tā kā debate būs skatāma tiešsaistē, tad arī interesenti no malas varēs nekavējoties iesaistīties, rakstot komentārus un iesūtot jautājumus.

Šajā kontakstā piedāvājam izlasīt Zaļā dzīvesstila žurnāla „Vides Vēstis” galvenās redaktores Anitras Toomas intervijas daļu ar Vides ministrijas parlamentāro sekretāri Žanetu Mikosu par ģenētiski modificētiem organismiem.
 
Zaļo aprindās Tu esi iemantojusi milzu cieņu par to, cik prasmīgi cīnies pret ģenētiski modificēto organismu ienākšanu Latvijā. Kas paveikts šajā jomā?
 
Pērn mēs mēģinājām aktualizēt šo problēmu, jo uzskatījām, ka sabiedrībā ir nepieciešama diskusija, bet visupirms tā ir labāk jāinformē. Taču izskatījās, ka informācija par ĢMO tēmu bija kā karsts kartupelis, par ko cilvēki, kas ar to strādā, nevēlas runāt. Turklāt man šķita – tieši tas ir lielākais risks, ka Latvijā tiks radīta pozitīva vide kaut kā jauna ieviešanai, pat nediskutējot ar sabiedrību, vai tā to vēlas un vai tiešām Latvijā to vajag. Plašsaziņas līdzekļi par to runāja reti. Bet, lai cilvēki varētu formulēt savu viedokli, attieksmi, par attiecīgo jautājumu ir jārunā. It īpaši par tik pretrunīgu tēmu, kur ir atšķirīgi viedokļi gan sabiedrībā, gan arī starp zinātniekiem. Vides ministrija 2008. gada decembrī organizēja diskusiju, un pēcāk mūsu mājaslapā varēja balsot par vai pret ĢMO Latvijā. Rezultāts bija pārliecinošs – vairāk nekā 90 % no visiem 40 tūkstošiem balsotāju pauda negatīvu attieksmi pret ĢMO gan cilvēku pārtikā, gan lopbarībā, gan audzēšanai Latvijā.
 
Kā Tu pati pievērsies šim jautājumam?
 
Par to sāku tuvāk interesēties pirms gadiem septiņiem, kad pārstāvēju Latviju ES direktīvas izstrādē par atbildību, ja videi nodarīts kaitējums. Tad piedzīvoju pirmo pārsteigumu, cik ļoti ĢMO industrija lobē savas intereses visaugstākajā līmenī, lai panāktu, ka attiecīgajā direktīvā tiktu iestrādāts izņēmums, kas atbrīvotu no atbildības par videi nodarītu kaitējumu, ja tas radies no darbības, kas tajā laikā, kad to atļāva, zinātniski netika atzīta kā kaitīga. Skaidrs, ka šis izņēmums bija domāts tieši tādu biotehnoloģiju produktiem kā ĢMO, kas jau šodien ir atļauti, kaut neviens vēl nav apzinājis to ilgtermiņa ietekmi un attiecīgi pastāv risks, ka ilgākā laikā kaitējums tomēr varētu rasties.
 
Pateicoties dažām lielajām ES valstīm, viņi beigās to daļēji panāca, tomēr ne kā absolūtu izņēmumu, bet kā katras dalībvalsts iespēju šādu izņēmumu paredzēt valsts normatīvajā regulējumā. Arī Latvija, pārņemot attiecīgo direktīvu, varēja izvēlēties, un mēs attiecībā tieši uz ĢMO jomu Vides aizsardzības likumā iestrādājām šīs stingrās normas. Galu galā – ja ir nodarīts kaitējums, atbildībai ir jābūt, neskatoties uz to, ka tajā laikā, kad attiecīgo ĢMO atļāva, nebija informācijas, ka tas varētu radīt kaitējumu.
 
Piedaloties dažādās diskusijās, man ir pilnīgi skaidrs, ka pašlaik risku pietiekami nenovērtē. Piemēram, eksperimentālie lauki, kuros vērtē, kā ģenētiski modificēts augs varētu ietekmēt apkārtējo vidi, nav lielāki par 100 ha, bet pēcāk šos augus audzē tūkstošiem hektāru lielās platībās un neviens nav vērtējis potenciālo ietekmi plašākā mērogā. Patiesībā, manuprāt, ne velti attiecīgajai ĢMO apstiprināšanas sistēmai sabiedrībā (te es domāju plašākā mērogā, t.i., visā ES) nav uzticēšanās. Jo pašos pamatos ir ielikts princips, kas nevar būt objektīvs, proti, eksperimentus ar ĢMO veic un datus par iespējamām ietekmēm iesniedz tie, kas pieprasa atļauju izplatīt ĢMO, tātad tie, kas ir ieinteresēti šo atļauju saņemt un attīstīt savu biznesu. Vai tādā gadījumā varētu tikt iesniegta negatīva informācija, kaut vai kāds vārdiņš par iespējamiem riskiem?
 
Zinot cīņas aizkulises par iepriekš minēto atbildības izņēmumu, ir skaidrs, ka ĢMO atļauju pieprasītāji vispār nav ieinteresēti uzrādīt jebkādus riskus, kas varētu rasties ilgtermiņā. Jebkurā gadījumā ļoti bieži eksperimentu process un jaunu datu apkopošana ievelkas, ĢMO izgudrotāji paši izveido laboratorijas, piesaista un finansē zinātniekus un paši iesniedz datus kompetentajai institūcijai, kas vērtē potenciālos riskus, ņemot par pamatu atļaujas pieprasītāja iesniegtos datus. Vēl viens absurds: atļaujas pieprasīšanai pietiek ar rezultātiem par trīs mēnešu laikā veiktajiem eksperimentiem. Kādus rezultātus var iegūt par ilgtermiņa risku tik īsā laikā?
 
Patiesībā speciālisti arī ES līmenī ir sapratuši, ka riska novērtējums ir nepilnvērtīgs, un tagad tiek strādāts pie tā uzlabošanas... Tajā pašā laikā neviens zinātnieks man nav atbildējis, ka risks pilnīgi noteikti nepastāv. Visbiežāk izskan apgalvojums, ka nav lielāka riska par to, kāds pastāv, audzējot tradicionāli. Ļoti ērts salīdzinājums, jo – kurš gan var pierādīt pretējo?
 
Pret pesticīdiem vai minerālmēsliem cilvēki nekad nav izturējušies ar tādu skepsi kā pret ģenētiski modificētiem organismiem.
 
Patiesībā tos var salīdzināt tikai nosacīti. Vismaz, ja runājam par ģenētiski pārveidotiem augiem, tādiem, ko cilvēks tiešā veidā lieto patēriņam. ĢMO ir veidojums, kāds dabiski nav sastopams, turklāt – vai mēs varam uzticēties izgudrotājiem, kas sevi liek Dieva vietā un iedomājas, ka var radīt labāku ābolu? Atceroties pamatu pamatus par dabas procesu līdzsvaru, gribu atgādināt, ka ar šo jauno izaicinājumu pastāv liela iespējamība šo līdzsvaru vēl vairāk un straujāk izjaukt. Cilvēks jau tā pārlieku un nesamērīgi ir iejaucies dabā. ĢMO ieviešanas riski ir pārāk neapzināmi un nenovērtēti.
 
Informācijas dažādās valodās pašlaik ir gana, to var atrast, ja vien ir vēlēšanās. Un, jo vairāk es par šo jautājumu interesējos, jo lielāka ir mana pārliecība, ka mēs nedrīkstam Latvijā riskēt ar dabu! Cilvēkam ir izvēle – pirkt vai nepirkt produktu, kas satur ĢMO, jo pārtikai, kas satur ĢMO vai ražota no tā, jābūt marķētai. Bet dabai šāda izvēle netiek dota. Potenciālais apdraudējums varētu būt līdzīgi kā ar latvāņiem – dažās izmēģinājumu saimniecībās pamēģināja audzēt šo ārkārtīgi raženo augu, bet tagad jau gadu desmitiem mēs nevaram no šīs invazīvās sugas atbrīvoties, turklāt – kam par to nākas maksāt? Kurš būs atbildīgs par to, ka, piemēram, ģenētiski modificētam rapsim krustojoties ar radniecīgām savvaļas nezālēm, tās vairs nebūs apkarojamas arī blakus saimniecībās? Un kurš par to rūpēsies un maksās? Atkal valsts?
 
Bet, skat, amerikāņi ēd ģenētiski pārveidotu pārtiku un neliekas ne zinis, kamēr mēs, divu miljonu tauta, atļaujamies šaubīties... Vai daudzas valstis iedomājas pretoties šai industrijai?
 
Pašlaik ES ir atļauts audzēt vienu ĢM kukurūzas veidu, kam modificēta izturība pret kaitēkli, kāds Latvijā nemaz nav sastopams. Mēs varētu nelikties ne zinis, ja iedomātos, ka laiku laikos biotehnoloģiju giganti ES nemēģinās ieviest vēl kādu ĢM kultūru. Mēs patiešām neesam vieni Eiropas Savienībā, kuri iebilst un visiem pieejamajiem līdzekļiem tomēr mēģina ierobežot ĢMO izplatīšanos. Piemēram, Austrija ir viena no tām valstīm, kas jau no laika, kad šī industrija attīstījās, ir bijusi pret ĢMO. Konkrētus audzēšanas aizliegumus ir ieviesusi arī Grieķija, Ungārija, Luksemburga, Francija un nesen arī Vācija. Eiropā reģionālā līmenī ĢMO audzēšanu aizliegušas 4567 pašvaldības, 196 provinces un 93 prefektūras un departamenti. Turklāt Eiropā ĢM kultūras (konkrēti – to vienīgo audzēšanai atļauto kukurūzu) audzē pat mazāk par 0,5 % no kopējās lauksaimniecības zemju platības.
 
Varbūt mēs lieki uztraucamies?
 
Patiesībā es neteiktu, ka mums jāuztraucas, tomēr ir jābūt informētiem, jāseko līdzi un jāapzinās riski. Pašlaik Latvijā neviens nevarētu būt ieinteresēts audzēt vienīgo ES atļauto kukurūzu, bet ĢMO industrija nesnauž, eksperimenti ES teritorijā notiek ar dažādām ĢM kultūrām, un tas nozīmē, ka viņi centīsies iespiesties ES tirgū ne tikai ar kukurūzu. Tas taču ir dažu lielo gigantu bizness. Un ir satraucoši, ka dažas biotehnoloģiju kompānijas – «Monsanto», «BayerCrop Science», «Syngenta» un «Pioneer» – pakļauj riskam visu pasauli! Tikai viņi vai viņu pārstāvji ir patentēto sēklu izplatītāji un arī attiecīgu pesticīdu ražotāji, ar ko kultūras apstrādāt. Patiesībā risks, it īpaši jaunattīstības valstīs, ir par visas barības ķēdes nonākšanu dažu biznesa pārstāvju rokās.
 
Aiz biotehnoloģiju industrijas laikam «stāv» liela nauda?
 
Bez šaubām! Jo ne jau ar domu par pasaules glābšanu kāds izgudro ĢMO. Tur ir tikai un vienīgi ekonomiskās intereses.
 
Cik tālu Latvija tikusi šajā pretošanās cīņā?
 
Tā kā ES ir atļauta viena ĢM kukurūza, ko Latvijā būtu absolūti neracionāli audzēt, neviens nav valsts institūcijām lūdzis atļauju to sēt. Ja būtu, tad varētu domāt par līdzīgu aizliegumu noteikšanu kā, piemēram, Austrijā. Šā gada jūlijā stājās spēkā grozījums ĢMO aprites likumā, kas dod pašvaldībām iespējas pasludināt savu teritoriju brīvu no ĢMO. Viens no grozījumu mērķiem bija radīt iespējas pašvaldībām un to iedzīvotājiem pašiem lemt, vai viņi savā teritorijā vēlas tādu kultūraugu ienākšanu. Nosakot valstī teritorijas, kas brīvas no ĢMO, tas būtu kā vēstījums biotehnoloģiju ieviesējiem, ka te sabiedrība ir pret šo produkciju. Vēl šajā likumā noteikts, ka produkti, kas satur ĢMO, veikalos ir jānovieto savrup no citiem, lai patērētājam tie būtu viegli identificējami. Jau krietnu laiku produktu marķējumā ir jābūt norādītam, ka tie satur ĢM sastāvdaļas, taču bieži vien tas ir nesalasāmi maziem burtiem, un cilvēki arī pat neaizdomājas to apskatīties. Eiropā jau ir vairākas lielveikalu ķēdes, kas vispār netirgo šādus produktus. Ceru, ka tā notiks arī Latvijā.
 
Vai Tu proti atšķirt ĢM produktus?
 
Es, protams, skatos uz marķējumu, un pašlaik jau nav tik daudz tādu produktu grupu, kas varētu saturēt ES atļautās ĢMO modifikācijas – ĢM kukurūzu, cukurbietes, rapsi, soju vai kokvilnu. Daudz plašāk ĢM augus, galvenokārt soju, izmanto lopbarībā, vismaz tur, kur galvenokārt domā par cenu un kvantitāti, nevis kvalitāti. Tā kā es neēdu gaļu, veikalos eju garām šiem produktiem, bet olas pērku tikai pie zināmiem saimniekiem. Vislielākās iespējas atrast informāciju par ĢM sastāvdaļām ir uz eļļām, bet, tā kā es lietoju tikai olīveļļu, arī šajā jomā jūtos pasargāta no ĢMO.
 
Skumji, ka mēs neprotam valstiskā līmenī definēt Latvijas intereses lauksaimniecības attīstības jomā. Ideja par zaļo Latviju ir vienīgā dzīvotspējīgā, jo mēs nekad nevarēsim izkonkurēt Eiropas valstis konvencionālajā lauksaimniecībā. Mūsu nākotne drīzāk ir nišu, nevis masu produktos. Bioloģisko produktu trūkst visur, tikai ir jāmāk ar tiem ienākt krietni pārpildītajā piedāvājumu tirgū. Skaidrs, ka zemnieki vieni paši to nevar paveikt. Jā, tā ir smagāka un darbietilpīgāka nozare, taču tā ir laba iespēja. Bet, ja Latvija kaut vienā jomā pasaka «jā» ĢMO, tad dižošanās ar zaļumu vairs nav nopietna. Tāpēc mums ir jādod politiskais vēstījums visai pasaulei, ka mēs esam pret ĢMO.
 
Tajā pašā laikā Zemkopības ministrija organizē semināru žurnālistiem, uz kuru saaicina tikai tādus zinātniekus un ierēdņus, kas apgalvo, ka ĢMO nav bīstami...
 
Jā, arī man tas bija pārsteigums, ka neviens Vides ministrijas pārstāvis netika uz šo pasākumu aicināts. Turklāt, cik man zināms, neviens no Latvijas zinātniekiem nav reāli iesaistīts eksperimentos ar ĢMO izgudrojumiem, tāpēc viņi var tikai atstāstīt, ko izpētījuši citi zinātnieki, kurus, kā jau stāstīju, piesaista un finansē pati biotehnoloģiju industrija.
 
redakcijas komentārs: intervijas daļa par ģenētiski modificētiem organismiem ir pārpublicēta ar Zaļā dzīvesstila žurnāla „Vides Vēstis” redakcijas un Žanetas Mikosas atļauju.
 
Ž.Mikosas foto autore: Anitra Tooma
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties