#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Kā iznīcināt atmiņas par karu
, 2010. gada, 27.aprīlis

Ko svin 9. maijā?
Vai šī diena patiešām jāatzīmē ar pasaulei drebuļus uzdzenošām karaspēka parādēm, dziesmām, dejām un varas slavināšanu? Pat apstākļos, kad par tā saukto uzvaras noliegšanu Krievijā gatavojas ieviest kriminālatbildību, krievu inteliģences aprindās atrodas drosmīgi cilvēki, kas aicina pārdomāt šos par ķecerīgiem turētos jautājumus. />

Patiesībā "Uzvaras diena" tādā formā, kādā to redzam atzīmējam mūsdienu Krievijā un pie monumenta Rīgā Pārdaugavā, ir nesena tradīcija. Pat neatņemamais svētku atribūts – Davida Tuhmanova marša ritma šlāgeris ''Uzvaras diena'' – parādījās vien 1975. gadā.

Kaut par svētkiem 9.maiju izsludināja jau 1945. gadā, gadu desmitiem padomju pilsoņiem tā bija parasta darba diena, kas nesaistījās ar grandiozām karaspēka parādēm un pat ne svētku sajūtu. Nesen karu pārdzīvojusī tauta pārāk labi apzinājās uzvaras cenu. Vēsturnieks Jurijs Muhins raksta: ''Vēl zēna gados redzēju, kā 9.maiju atzīmēja pie Kerčas, kur daudzi atcerējās 1942. gadu. Tā bija visas tautas piemiņas diena (pominki). Kad svētki kļuva oficiāli, tad sāka dziedāt par ''prieku ar asarām acīs''. Tagad – kādas vēl asaras?! Kādi vēl zaudējumi?! Nu jā, bija zaudējumi, bet ne jau tas ir galvenais. Kļūdas? Nebija nekādu kļūdu! Nemēģiniet noliegt mūsu uzvaru!'' Tiem, kam Staļins ir dižs karavadonis, šķitīs dīvaini, kādēļ diktators jau 1947. gadā neuzskatīja par vajadzīgu 9. maijā rīkot ne parādi, ne citus pasākumus. Staļins baidījās no maršalu un ģenerāļu politiskās ietekmes pieauguma. Frontinieki no kara bija atgriezušies neatkarīgāki. Vadonim rēgojās jauna dekabristu kustība. Bažas nebija gluži bez pamata, jo karu redzējušajiem samierināšanās ar padomju ikdienas dzīves nejēdzībām bija jāiedzen atkal no jauna. Dažādu ''brīvdomības'' izpausmju sekas bija 135 tūkstošu militārpersonu notiesāšana pēc politiskajiem pantiem tikai 1945. gadā vien. Tikmēr kara invalīdus, kuri ubagodami pārplūdināja lielāko padomju pilsētu ielas, savāca un uz valsts rēķina nosūtīja uz ziemeļu apgabaliem, lai nemaitā skatu. Mūsdienu Krievijā nelabprāt atceras, ka gadu desmitiem ne vara, ne sabiedrība tagad daudzināto kara veterānu nopelnus neievēroja. ''Pirmkārt, viņu bija ļoti daudz. Pat Padomju Savienības varoņi dzīvoja nabadzībā. Kauju slavas ordeņa kavalieriem ne tikai nebija nekādu privilēģiju. Viņiem pārmeta to prasīšanu. 50. gados it kā ''pēc pilsoņu lūguma'' atcēla pat piemaksas par apbalvojumiem,'' 25. aprīlī intervijā radiostacijai ''Eho Moskvi'' atzina Krievijas Aizsardzības ministrijas amatpersona, ģenerālmajors Aleksandrs Kiriļins.

Brežņeva projekts
Valsts ideoloģijas stūrakmens vai jaunas reliģijas līmenī 9.maiju pirmo reizi pacēla 1965. gadā ar tobrīd nesen pie varas nākušā PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva ziņu un PSRS Augstākās padomes 26. aprīļa dekrētu. Valsts, kas līdz tam nebija papūlējusies nodrošināt, lai mežos un purvos tiktu savāktas un pienācīgi apglabātas tur bagātīgi atrodamās kritušo karavīru paliekas, pēkšņi visos līmeņos sāka sludināt, ka 9. maijs ir ''katram padomju cilvēkam svēts datums''. To pasludināja par brīvdienu un metās atzīmēt ar nepieredzētu vērienu. Bija dzimis jauns mīts. Agrāk šā datuma atzīmēšanas pamatā bija atmiņas par bojāgājušajiem, bet tagad padomju polittehnoloģijas speciālisti to nomainīja ar sacerētiem stāstiem par sarkanarmiešu ''varoņdarbiem'', grandiozām, propagandas piesātinātām svinībām, sarkano armiju idealizējošām kinofilmām. Padomju valsts bosiem vēl nesen vienaldzīgā uzvara nonāca režīma nostiprināšanas arsenālā. Kas gan bija noticis?

Uzvaras dienas atdzimšanai sabiedrību konsolidējoša mīta statusā bija vairāki iemesli. Pirmkārt, 60. gadu vidū pēkšņi izrādījās, ka Ņikitas Hruščova sludinātā drīzā komunisma un labklājības vietā valsts nonākusi krīzē – 1963. gadā Padomju Savienība pirmo reizi sāka iepirkt labību ''pūstošā kapitālisma'' zemēs. Ideja par sociālisma pārākumu pār kapitālismu bija bankrotējusi. Gadu vēlāk Hruščovu gāza un viņa vietu ieņēma Brežņevs. Bija akūta nepieciešamība pēc idejas, kas ļautu tautai iestāstīt, ka melns ir balts, celtu patriotismu un pašapziņu. Padomju valstij trūka ar ko lepoties. Tad, par laimi, 1965. gadā pienāca uzvaras pār Vāciju 20. gadadiena. Grūti pateikt, kam pirmajam iešāvās prātā doma izmantot kara tematiku politiskiem mērķiem, bet skaidrs, ka tai kūmās stāvēja galvenais kompartijas ideologs Mihails Suslovs, maršali Andrejs Grečko un Georgijs Žukovs. Pēdējo ātri pataisīja par jaunā mīta centrālo varoni. Galu galā pat Brežņevs bija kara dalībnieks un varēja apelēt pie ''frontes brālības''. Mūža noslēgumā ar dzīšanos pēc ordeņiem šis vīrs galīgi degradēja kara piemiņu.

Uzvaras jaunais traktējums mērķtiecīgi mēza no tautas apziņas atmiņas par skarbo frontes dzīvi un milzīgajiem zaudējumiem, to nomainot ar augstām frāzēm par ''pasaules glābšanu'' un viedajiem, morāli šķīstajiem padomju karavadoņiem. Līdz pat Mihaila Gorbačova pārbūvei nekādas atkāpes no ''pastorāli varonīgā'' kara ainas šablona netika pieļautas. Diemžēl vēsture sāk atkārtoties mūsdienu Krievijā. Lūk, ko šā gada 8. martā diskusijā ''Eho Moskvi'' sacīja biedrības ''Memoriāls'' valdes loceklis Aleksandrs Daniels: ''Pēdējos 40 gados kara piemiņa ir plānveidīgi nīcināta un ir jau gandrīz iznīcināta. Jo īpaši tagad, kad aiziet pēdējie veterāni. Atmiņas par karu tiek nomainītas ar atmiņām par vienu, par pēdējo kara dienu – 9.maiju. Šī jēdzienu nomaiņa sākās ap 1965. gadu un pēdējā laikā ir pastiprinājusies, vienkārši tiek apzināti konstruēta.''

Fragments no Viestura Sprūdes raksta ”Latvijas Avīzē” 07.05.2009.

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties