#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Kādā Eiropā mēs gribam dzīvot?
, 2009. gada, 02.jūnijs

Pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) eiroskeptiķi mūs baidīja ar milzīgiem imigrantu pūļiem, aizliegumiem tirgot, piemēram, žāvētu gaļu vai nevienāda garuma gurķus, eirobirokrātu armijas uzturēšanu utml. Tagad mēs zinām, ka daudz kas no tā izrādījies tikai mīts.

Tomēr ir arī lietas, kuras nebijām paredzējuši, piemēram, cenu celšanos, bezdarba pieaugumu, daudzu iedzīvotāju aizbraukšanu peļņā uz ārzemēm. Ne visās no šīm problēmām ir tieši vainojama ES; daudzviet labāk un gudrāk varēja rīkoties mūsu pašu zemes pārstāvji. Tomēr ir ļoti jauki, ka augstāk minētās negatīvās prognozes nav piepildījušās, ka Eiropas Savienība nav gājusi pa tik smagu sabrukuma ceļu un arī mēs Latvijā daudzus no minētajiem draudiem tā arī neesam pieredzējuši.



Tai pat laikā jāatzīst, ka noteikti krīzes elementi ES darbībā noteikti ir vērojami. Politiskajā jomā ir redzams vienprātības trūkums kopēju mērķu izpratnē, kuru pierādīja negatīvie balsojumi par ES Konstitūciju un Lisabonas līgumu. Savukārt ekonomikas sfērā tās ir interešu atšķirības veco un jauno (vai bagāto un mazāk bagāto) dalībvalstu starpā.



Pēdējā laika notikumi liek paskatīties uz ES arī no plašāka, varētu teikt morāla skatu punkta. Rodas pamatots jautājums vai varam runāt par tāda jēdziena kā solidaritāte pastāvēšanu ES valstu starpā? Formālā atbilde uz šo jautājumu, protams, ir jā. Solidaritātes politika Eiropas Savienībā ir viens no būtiskākajiem darbības virzieniem, kuras mērķis ir ar strukturālu pasākumu palīdzību novērst nevienlīdzību dažādu reģionu starpā vai palīdzēt pārvarēt atsevišķu nozaru atpalicību. Arī Latvijas iedzīvotājiem jau ir pazīstams Kohēzijas fonds, no kura mazāk attīstītajās ES zemēs tiek finansēta lielu infrastruktūras projektu realizācija.



Pašreizējā globālā finanšu un ekonomiskā krīze tomēr rada šaubas par patiesas solidaritātes pastāvēšanu Eiropas Savienībā. Lai arī jaunuzņemtās Centrālās un Austrumeiropas zemes visvairāk cieš no šīs krīzes, tomēr vadošās ES dalībvalstis ir noraidījušas ideju par īpaša Austrumeiropas palīdzības fonda izveidošanu. Nav atbalstīts arī priekšlikums par prasību mīkstināšanu jaunajām ES dalībvalstīm attiecībā uz vienotās valūtas ieviešanu, lai tās ātrāk varētu pievienoties eirozonai. Kas attiecas tieši uz Latviju, tad tā no visām 27 ES dalībvalstīm atrodas vissliktākajā situācijā attiecībā uz lauksaimniekiem pieejamajiem atbalsta maksājumiem. Ja mūsu valsts zemnieki šobrīd vidēji saņem 189 eiro par vienu lauksaimniecībā izmantotās zemes hektāru, tad Lietuvā šī summa ir 240 eiro, bet Itālijā, piemēram, 586 eiro par hektāru.



Praktiski gandrīz visus piecus gadus pēc iestāšanās ES pakāpeniski krītas Latvijas iedzīvotāju interese par ES un atbalsts tai. Vēl viens pierādījums šim faktam ir 27. martā publicētie Eirobarometra sabiedriskās domas aptaujas rezultāti par gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Latvijai tur vairākos rādītājos ir pirmā vieta visu 27 ES dalībvalstu starpā. Iespējams, ka izpratnes un intereses trūkums Latvijā ir radies tādēļ, ka mēs neesam izpratuši Eiropas Savienības būtību.



Gan pirms iestāšanās, gan arī piecu sekojošo gadu laikā ES sakarā runa gandrīz vienmēr ir bijusi tikai par naudu. Cik naudas saņemsim caur PHARE palīdzības programmu (līdz 2004. gadam); cik lieli būs līdzekļi no struktūrfondiem; cik daudz naudas saņems lauksaimnieki; bet pēdējos mēnešos arī – cik daudz naudas un kad ES mums aizdos? Sabiedrības apziņā pastāvīgi notiek cīņa starp garīgām un materiālām vērtībām, un visbiežāk Latvijā tāpat kā citur pasaulē, tieši garīgajām nākas piekāpties.



Tātad varbūt pašos pamatos jāpārskata mūsu attieksme pret Eiropas Savienības pastāvēšanas jēgu un tās būtību? Ko dod struktūrfondu miljardi, ja Latvijas un citu ES valstu iedzīvotāju vidū strauji pieaug pesimisms par nākotni. Ja jaunieši zaudē cerības atrast darbu pēc augstskolas un iegādāties savu mājokli; jaunās ģimenes zaudē cerības saņemt atbalstu bērnu audzināšanai, bet skolām un slimnīcām trūkst līdzekļu savu pamatfunkciju veikšanai.



Iespējams, ka šīs savienības tēls mūsu uztverē izmainīsies, ja aiz direktīvām, lēmumiem un birokrātiskas rutīnas ieraudzīsim tos mērķus, kuru dēļ pirms vairāk kā 50 gadiem tika radīts jauna tipa starpvalstu attiecību modelis. Ja spēsim saprast, ka sākotnējais Eiropas Kopienas uzdevums bija rūpes par cilvēkiem: lai viņiem vairs nebūtu jāpārdzīvo kara šausmas, lai būtu darbs, lai augtu ģimeņu pārticība, drošības sajūta, lai būtu iespējas dzīvot cieņas pilnu dzīvi un audzināt savus bērnus. Un arī maksāt valstij nodokļus.



Šobrīd „cilvēks” kā galvenā vērtība no Eiropas Savienības dienaskārtības ir pazudis. Naudas kults pamatā ir nomācis garīgās vērtības un politiski lēmumi galvenokārt tiek pieņemti lielā biznesa interesēs. Šis arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ievērojami ir iedragāta iedzīvotāju ticība ES. Situācijas apzināšanās ir iespēja Latvijai piedāvāt jaunu Eiropas dienaskārtību, piedāvāt jaunus mērķus un savstarpējo attiecību principus, kuri nebalstās uz sarežģītiem juridiskiem dokumentiem, izvirzot par prioritāti tādus jēdzienus, kā ģimene, darbs un mājas. Tad arī pati ES kļūs tuvāka un saprotamāka iedzīvotājiem gan Latvijā, gan arī citās zemēs.



Juris Kanels, Latvijas vēstnieks Eiropas Savienībā no 1993. – 1998. gadam

/>/>/>/>/>/>/>/>/>
Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties