#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Kāpēc latvieši nestreiko?... bet grieķi streiko par daudz?
, 2010. gada, 17.marts

Viens no demokrātijas piedāvātajiem rīkiem savu interešu aizstāvēšanai daudzu Eiropas valstu praksē ir protestu un streiku rīkošana. Abas Ekonomiskās krīzes plosītās - Grieķija un Latvija šajā kontekstā ir pilnīgi pretpoli - ja grieķi iziet ielās pēc teju katra nepopulāra valdības lēmuma, tad latvieši izrāda šķietami neizsmeļamu pacietību.

Kāpēc nepaceļam savu balsi un cik efektīva ir protestēšana kā interešu aizstāvības forma, skaidro eksperti: Latvijas Brīvo Arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, Latvijas Izglītības un Zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētājs Jānis Krastiņš un pētījumu centra SKDS socioloģe Ieva Strode.


Vispirms jāsaka, ka visi eksperti ir vienisprātis - protestēšana un streikošana ir spēcīgs instruments kā panākt lēmumu pieņēmēju ieklausīšanos un rēķināšanos ar iedzīvotāju prasībām. Pēc J. Krastiņa domām, protestu nevar nepamanīt un tas "momentā pievērš uzmanību un valdībai nākas domāt, vai viņi izdara pareizo gājienu".


"Tad, kad šos [krīzes] jautājumus sāka risināt Grieķijā un teica, ka būs ļoti liels taupības režīms jāievieš, es jau prognozēju, ka tas nebūs tik vienkārši kā Latvijā," atklāj LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, "Ir ļoti liela atšķirība starp latviešiem un grieķiem."


Problēmu, apdalīto un neapmierināto Latvijā diemžēl netrūkst gluži tāpat kā Grieķijā. Pie mums gan streiki nav manīti. Ar ko tad esam tik atšķirīgi? Cenšoties rast atbildi uz šo jautājumu, sarunās ar ekspertiem visbiežāk izskanēja vārdi 'mentalitāte', 'aktivitāte' un 'demokrātija'.


"Grieķi problēmas risina tā, kā viņi tās pieraduši risināt, tā, kā šī demokrātiskās pasaules pieredze nosaka: ja ir jāatrisina kāda problēma un citā ceļā tas nav izdarāms, tad tiek organizētas protesta akcijas. Tā tiešām ir mentalitāte, jo Grieķi nekad nesēdēs pie Akropoles un nedziedās tautas dziesmas. Viņi apzinās savas tiesības un rīkojas, negaidot, kad kāds visu pienesīs klāt. Ja arodbiedrību vadībai ir pieprasījums pēc protesta akcijām, tad viņi tās arī rīko," stāsta P. Krīgers.


Ne viņš, ne LIZDA priekšsēdētājs J. Krastiņš šādu pieprasījumu no Latvijas arodbiedrību biedriem šobrīd neizjūt. Pēdējo reizi streikošanas iespēja nopietni tika apsvērta LIZDA biedru vidū 2009.gada vasarā pēc tam, kad pedagogu algas tika 'apgrieztas' par 40%. Tomēr toreiz līdz streikam tā arī nenonāca.


P. Krīgers: "Mēs esam ārkārtīgi pacietīgi! Man šķiet, ka tas mums ir gēnos. Mums piecdesmit gadus pēc otrā pasaules kara vajadzējis būt zemākiem par zāli. Tādi mēs esam arī šobrīd. PSRS režīms de iure ir beidzies, bet de facto ļoti daudzos cilvēkos palicis iekšā."
Arī socioloģe I. Strode domā, ka 'zāles' varētu būt aktivitāte. Tomēr ne tikai darba ņēmēju aktivitāte, bet arī pašu arodbiedrību aktīvāka komunikācija ar saviem biedriem:


"Ir ļoti apsveicami, ka arodbiedrības saprot, ka tām nepieciešams cilvēku atbalsts. Nākošais loģiskais jautājums ir, kā viņi var dabūt šo atbalstu? Jūs varat mobilizēt kādu tad, ja viņš jūtas īstenībā piederīgs šai organizācijai, ja viņā ir apziņa - jā, arodbiedrība aizstāv manas intereses, viņi mani uzrunā, es kaut kādā veidā esmu iesaistījies šajā cīņā. Bet tieši šādas apziņas trūkums ir pasivitātes iemesls. Cilvēki nejūt arodbiedrības kā vienojošo spēku."


Tomēr nav tā, ka nekas netiek darīts un panākts. Pērn bijuši vairāki piketi pie Saeimas un Ministru kabineta, studentu un skolotāju gājieni.



"Man šķiet, ka savu iespēju robežās esam izteikuši savu viedokli, parādījuši savu sāpi un arī pretestību. Pagājušā gada marta [skolotāju] gājiens bija ļoti labs, parādīja mūsu vienotību - vairāk nekā 10'000 cilvēku atbrauca un bija gatavi piedalīties. Protams, mēs varam izdarīt arī vairāk," spriež J. Krastiņš.


"Cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņu vietā cits neviens neko nedarīs. Viņu vietā iespējams tikai kaut ko izkombinēt, nozagt, uzlauzt budžeta rēķinu un kaut kā iedzīvoties - to var ar viņu klusējošo piekrišanu," ironizē P. Krīgers, "Ja es gribu, lai mana valsts attīstās, lai mēs dzīvotu pārticīgi un mūs cienītu citas valstis, tad pašiem aktīvi jāiekļaujas šajā darbā."


"Principā mums ir viss, lai demokrātija darbotos - mums nav aizliegtas arodbiedrības, gandrīz jebkurš var dibināt partiju, var piedalīties politiskajā cīņā. Problēma ir tā, ka nepastāv labā prakse, kā to var darbināt. Mums ir ne tik daudz jauna, cik defektīva demokrātija. Principā sabiedrības intereses netiek paustas. Partijas tās nepauž un man ir bail, ka arī arodbiedrības nespēj kvalitatīvi pārstāvēt strādājošo intereses," rezumē I. Strode.


Iespējams, ka labo praksi būs iespējams iedibināt tad, kad beidzot tiks lauzts apburtais loks, kas izveidojies arodbiedrību un viņu pārstāvamo vidū: arodbiedrības gaida uz savu biedru aktivitāti un pašiniciatīvu, savukārt nozaru pārstāvji gaida iniciatīvu no arodbiedrībām. Kamēr šīs iekšējās attiecības netiks sakārtotas, pilnvērtīga interešu pārstāvniecība un veiksmīgas sarunas ar valdošo eliti arī diezin vai būs iespējamas.


Foto: novinite.com

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties