#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Latvijas enerģētikas izaicinājums
, 2010. gada, 14.jūnijs

Līdzīgi kā katrai valstij ir jāuzņem sev izdevīgs ārpolitikas kurss, katrai valstij ir arī jāuzņem savs enerģētikas attīstības kurss. Ārpolitikā ir jāizlemj, kādas ir valsts stratēģiskās intereses un ar kurām valstīm kopā šīs intereses vislabāk varēs sasniegt. Enerģētikas politikā ir jāizsver, kādas būs valsts nākotnes enerģētikas vajadzības un kā visizdevīgāk šīs vajadzības varēs segt.

Par situāciju Latvijā

No visām Eiropas Savienības (ES) valstīm, kopā ar Zviedriju Latvija ir pirmajā vietā atjaunojamo energoresursu (ūdens, vējš, saule, mežs) izmantošanā. Kopumā 31% no mūsu patērētās enerģijas mēs iegūstam no pašmāju resursiem*. Šīs statistikas vājā puse ir tā, ka pārējo enerģiju esam spiesti importēt, jo pašiem mums naftas, gāzes vai ogļu rezervju nav. Tāpat mums nav arī savas kodolspēkstacijas, kas, savukārt, ir zviedriem. Kaut mūsu energoimporta atkarība ir tikai nedaudz virs ES valstu vidējā**, Latvija negatīvi izceļas ar to, ka gandrīz visi mūsu importētie energoresursi nāk tikai no vienas valsts - Krievijas. Pārējām ES valstīm ir iespējams dažādot savus piegādes avotus, piemēram, Krievijas gāzes piegādes līdzsvarojot ar līdzvērtīgām piegādēm no Norvēģijas.

Mūsu atkarība no Krievijas energoresursiem ir dziļi saistīta ar ilggadīgo Padomju okupāciju. Okupācijas laikos gan mūsu elektrotīkli, gan mūsu gāzes apgādes tīkli tika savienoti vienīgi ar Igauniju un Lietuvu, kā arī ar Krieviju. Kopš neatkarības atgūšanas, esam tikai sākuši atjaunot elektrības starpsavienojumus ar citām ES valstīm***. ES gāzes tīklojumu savienojumi ar Baltijas valstīm šobrīd ir tikai ieceru līmenī Eiropā. No jebkādiem reāliem darbiem esam ļoti tālu.

Atkarība no Krievijas enerģētikas avotiem var negatīvi ietekmēt Latviju divos veidos. Pirmkārt, vienīgais dabasgāzes piegādātājs Latvijai ir Krievijas valsts monopols Gazprom. Kā jebkurš monopolists, šis piegādātājs vienmēr diktēs savu cenu un noteikumus. Mums nav iespēju izvēlēties lētāku enerģiju no citiem avotiem.

Taču ar Krievijas enerģētikas atkarību parādās otrs, politisks, risks. Nesen mēs vērojām, kā Krievijai izdevās Ukrainā pagarināt līgumu savai militārajai bāzei Sevastopolē, pretī solot par 1/3 lētākus gāzes tarifus. Ukraina bija spiesta piekrist šādam Krievijas piedāvājumam, jo tā, līdzīgi kā mēs, ir 100% atkarīga no Krievijas gāzes un tai šobrīd ir grūtības ar maksājumiem. Taču politiskās sekas šai Krievijas uzvarai ir tādas, ka Ukraina tiek pilnībā izslēgta no jebkādas iespējas pievienoties NATO valstu blokam. NATO noteikumos ir skaidri rakstīts, ka nevienas dalībvalsts teritorijā nedrīkst atrasties trešo valstu karaspēku bāzes. Izmantojot savu spēcīgo enerģētikas sviru, Krievija faktiski ir nostājusies Ukrainas ceļā uz Rietumiem. Tā vietā Ukraina tiek stingrāk pakļauta Krievijas ietekmei.

Latvijas atkarība no Krievijas enerģētikas avotiem var mums ne tikai dārgi maksāt naudā (monopolista diktētās cenās), bet tā arī var veidot nopietnu draudu mūsu politiskās lemšanas neatkarībai. Uzskatu, ka Latvijas stratēģiskās interesēs ir mazināt atkarību no Krievijas enerģētikas avotiem.

Par iespējamu Latvijas rīcību

Lai jebkura valsts varētu mazināt savu energoimporta atkarību, pats svarīgākais un pirmais solis, kas ir jāsper, ir taupība. Loģika diktē: jo mazāk enerģijas patērē, jo mazāk tā jāimportē.

ES ir izveidojusi savu “20/20/20” stratēģiju, kas nosaka, ka līdz 2020.gadam ES apņemas (1) samazināt savu energopatēriņu par 20%, (2) samazināt CO2 izmešu daudzumu par 20% un (3) palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu līdz 20% no kopējā.

Energoefektivitātes ziņā Latvijai vēl ir tāls ceļš ejams. Nedaudz pārsteidzoša ir apziņa, ka 40% no visas enerģijas Eiropā tiek patērēts mājsaimniecībās. Latvijā pārsvarā šis patēriņš ir apkures vajadzībām ziemas mēnešos. Mūsu pilsētās, kā arī daudz kur lauku teritorijās, ir ļoti liels padomju laikos celtu dzīvojamo māju fonds, kad par enerģijas taupīšanu neviens nedomāja. Ļoti svarīgi šajā ziņā ir izmantot Ekonomikas ministrijas sniegto iespēju saņemt valsts un ES fondu atbalstu māju siltināšanai, kur šobrīd diemžēl ir pieteikušies tikai 50 nami visā valstī. Siltinot mājokļus, Latvijai ir lielas iespējas mazināt savu atkarību no enerģijas importa.

Papildus taupībai, Latvijai ir arī jādomā par to, kādā veidā dažādot savas enerģijas ražošanas jaudas. Pastāv vairākas alternatīvas: 1) Latvija var pati vai kopā ar citām valstīm jaunā kodolspēkstacijas būvē, 2) Latvija var palielināt savu energoražošanu no avotiem, kas mums jau ir: vēja, saules, mežiem.

Par jaunu kodolspēkstacijas celtniecību Baltijas valstīs ir aktīvi runāts kopš mūsu iestāšanās ES, taču nekāda rezultāta nav. Ir zināms, ka vienošanās gadījumā paies vismaz vēl 10 gadi, kamēr šāda spēkstacija varētu sākt ražot elektrību. Kaut Latvijai ir jāturpina virzīt šādu projektu, ir pilnīgi skaidrs, ka vienlaikus jāattīsta citi elektrības ražošanas projekti.

No mūsu valsts monopola Latvenergo puses, visi pēdējo gadu lielākie jaunas elektrības jaudas projekti ir saistīti ar dabas gāzes izmantošanu, tai skaitā jaunais TEC-2 rekonstrukcijas (jaunbūves) projekts, kas palielinās saražoto elektrības un siltuma daudzumu, izmantojot Krievijas gāzi.

Mūsu valsts milzīgais atjaunojamās enerģijas izmantošanas procents ir gan nabadzības (lauku mājās pārsvarā joprojām kurina ar malku), gan mantojuma rezultāts (Daugavas HES). Visas mazās HES un redzamie Kurzemes vēja parki saražo zem 2% no kopējā patēriņa. Mēs neko nedarām, lai plānveidīgi paplašinātu atjaunojamo resursu izmantošanu enerģētikā mūsu valstī.

Latvenergo pārstāvji bieži mums apgalvo, ka atjaunojamie energoresursi ir krietni dārgāki nekā, piemēram, dabas gāze. Īstenība ir tāda, ka obligātā zaļās enerģijas iepirkuma cena ir nevajadzīgi augsta jeb dāsna enerģijas ražotājiem, kas faktiski bremzē atjaunojamo energoresursu attīstību Latvijā. Ekonomikas ministrijas pakļautībā enerģētikas departamenta rīcība kvotu sistēmas un valsts obligāto iepirkuma cenu noteikšanas process ir pilnīgi necaurskatāms, kā rezultātā nevienam nav skaidri “spēles noteikumi” par atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

Lai sasniegtu 2020.gada ES enerģētikas mērķus, Latvija ir apņēmusies palielināt savu atjaunojamo energoresursu izmantošanas procentu no 31% līdz 40%. Taču, lai šo panāktu, nevajadzīgi nesadārdzinot patērētājiem elektrības tarifu, ir nepieciešams pārveidot atjaunojamo jaudu izmantošanas/pieslēgumu noteikumus tā, lai tie visiem būtu skaidri zināmi un saprotami.

Latviju sagaida liels izaicinājums - mainīt savu iekšējo kārtību, lai mēs plānveidīgi varētu ieviest jaunas atjaunojamo resursu jaudas. Tas ļautu mums ne tikai pielikt savu artavu ES kopējai 2020.gada stratēģijai, bet mazinātu mūsu atkarību no importētiem enerģijas avotiem.

* Eurostat, 2007
** ES vidēji 53% importa atkarība, Latvijai 62%, bet Maltai 100% (Eurostat, 2007)
*** Patlaban darbojas viens elektrotīklu savienojums starp Tallinu un Helsinkiem. Tiek būvēts otrs savienojums šajā pašā posmā. Projekta līmenī ES ir apstiprināti divi jauni savienojumi, viens starp Lietuvu un Zviedriju, otrs starp Lietuvu un Poliju.

Foto: europa.eu

 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties