#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Nešaujiet!
, 2010. gada, 19.augusts

Humānās palīdzības sniedzēju profesija ir smaga – pēdējā laikā viņu ikdiena ir plūdi un liesmas. Taču visbīstamākie darba apstākļi ir tiem, kuri strādā konfliktu zonās. Vai jūs zinājāt, ka pērn, pildot savus pienākumus, bojā gāja vairāk humānās palīdzības sniedzēju kā ANO miera uzturēšanas karavīru? Vai jūs zinājāt, ka vienas desmitgades laikā dzīvību zaudējušo vīriešu un sieviešu skaits humānās palīdzības misijās ir trīskāršojies, no 30 cilvēkiem 1999. gadā sasniedzot 102 nāves gadījumus 2009. gadā, un nolaupīšanas gadījumu skaits ir pieaudzis no 20 līdz 92?

Es par šiem skaitļiem nezināju – līdz brīdim, kad kļuvu par Eiropas Savienības (ES) komisāri, kas atbild par humāno palīdzību. Kopš tā brīža esmu pabijusi daudzviet, kur cilvēki ik dienu saskaras ar drošības riskiem. Jūnijā es apmeklēju Darfūru, kur ES finansē humānās palīdzības projektus. Es tikos ar palīdzības sniedzējiem Nialā, vienā no retajām vietām, kas Darfūrā tiek uzskatīta par salīdzinoši drošu. Divas dienas pēc mana apmeklējuma divus tur strādājošos darbiniekus nolaupīja viņu pašu nometnē. Par laimi, viņi vēlāk tika atbrīvoti, taču drošība viņu darbības zonā joprojām ir apdraudēta.

Šobrīd humānās palīdzības darba jomā drošības riski ir īpaši izteikti — sākot no aizskaršanas, draudiem un nolaupīšanām līdz pat nonāvēšanai. Tikai pirms dažām dienām Afganistānā tika nežēlīgi nogalināti astoņi ārvalstu humānās palīdzības sniedzēji. Seši palīdzības sniedzēji citā aukstasinīgā uzbrukumā šogad zaudēja dzīvību Pakistānā. Viņi bija profesionāļi un mira ne jau tāpēc, ka būtu rīkojušies neuzmanīgi. Rūgtā patiesība ir tāda, ka palīdzības sniedzēji arvien biežāk tiek speciāli izraudzīti par mērķi. Tradicionāli viņu aizsardzības pamatā bija tas, ka karojošā puse viņus “akceptēja”, turklāt stingri tika piemēroti humānās palīdzības neitralitātes, neatkarības un nediskriminācijas principi. Tomēr jaunākajos konfliktos šī akceptēšanas tradīcija ne vienmēr tiek ievērota.

Dažos gadījumos palīdzības sniedzēji kļūst par mērķi tāpēc, ka bijuši nevēlami aculiecinieki pret civiliedzīvotājiem pastrādātām zvērībām, kā tas bija Kongo Demokrātiskās Republikas austrumdaļas notikumos. Citos gadījumos, piemēram, Afganistānā, pret viņiem vēršas politisku vai ideoloģisku apsvērumu dēļ. Turklāt dažviet palīdzības sniedzēju nolaupīšana ir kļuvusi par ienesīgu rūpalu. Neatkarīgi no iemesliem šāda rīcība nodara ļaunumu ne tikai konkrētajiem cilvēkiem, bet arī grauj vispārējo uzticību tādām pamatvērtībām kā cilvēcīgums un solidaritāte, lai kāda arī nebūtu mūsu reliģiskā, kultūras vai rasu piederība vai politiskā nostāja.

Humānās palīdzības sniedzējiem visbīstamākās valstis, piemēram, Afganistāna, Somālija un Sudāna, ir arī tās, kurās vajadzība pēc palīdzības ir vislielākā. Pastāvīgi sarūkot humānās palīdzības telpai, šīs palīdzības sniedzējiem jāsaskaras ar mokošu morālo dilemmu: palīdzēt izdzīvot cietušajām personām vai pasargāt paša dzīvību? Šā iemesla dēļ mēs humānās palīdzības sniedzējiem esam parādā daudz vairāk kā tikai atbalstu un apbrīnu par viņu aizrautību un drosmi. Mums viņu labā ir jāveic apņēmīgi starptautiska līmeņa pasākumi, lai mainītu situāciju vienā no pasaulē bīstamākajām profesijām un lai attiecīgi mainītos statistika. Eiropas Savienība kā vadošā humānās palīdzības sniedzēja un politikas veidotāja rīkosies ar pilnu atbildību.

ANO Ģenerālajā asamblejā septembrī ES nāks klajā ar rezolūcijas projektu “Humānās palīdzības darbinieku drošība un Apvienoto Nāciju Organizācijas personāla aizsardzība”. Mēs cieši sadarbosimies ar pārējiem sarunu partneriem, cenšoties panākt iespējami plašu atbalstu šai ANO rezolūcijai un tās efektīvu īstenošanu praksē. Mēs paplašināsim mūsu humānās palīdzības partneriem (ANO aģentūrām, Sarkanā Krusta/Sarkanā Pusmēness kustībai, NVO) sniegto politisko, tehnisko un finansiālo atbalstu, lai palielinātu darbinieku drošību un aizsardzību. Mēs darām un turpināsim darīt visu, lai sekmētu preventīvos pasākumus, piemēram, veicinot starptautisko humanitāro tiesību pieņemšanu konflikta pušu vidū un drošības protokolu noslēgšanu. Gadījumos, kad tas nepalīdzēs un pret humānās palīdzības sniedzējiem tiks pastrādāti noziegumi, mēs atbalstīsim stingras sankcijas. Saskaņā ar starptautiskajām konvencijām šaušana uz palīdzības sniedzējiem ir kara noziegums. Ikviens noziegums pret humānās palīdzības sniedzējiem ir jāsoda — gan tiesiskuma atjaunošanas vārdā, gan tāpēc, lai reāli veicinātu cīņu pret visatļautību.

Pasaules humānās palīdzības diena, kuru atzīmē šodien, 19. augustā, ir piemērots brīdis, lai parādītu cieņu visiem tiem vīriešiem un sievietēm, kas riskē ar savu dzīvību, lai glābtu dzīvību bezpalīdzīgā situācijā nonākušajiem. Šajā dienā uz Eiropas Komisijas ēku Briselē rotā uzraksts “Nešaujiet! Es esmu humānās palīdzības sniedzējs”, aizsākot kampaņu, kuras mērķis ir palielināt sabiedrības un iestāžu izpratni par humānās palīdzības sniedzēju darba bīstamību un grūtībām.

Mēs nedrīkstam neko nedarīt un ļaut, lai humānās palīdzības sniedzēji tiktu nogalināti, jo līdz ar to tiek nogalināta arī ticība un cerība. Nešaujiet! Mēs esam humānās palīdzības sniedzēji.
 

Foto: europa.eu

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties