#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Pensijas vecums – bubulis
, 2010. gada, 08.septembris

Nesen veiktais „Swedbank” pētījums parādīja, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pensijā labprāt dotos jau 50-55 gadu vecumā. Šāda statistika daļai sabiedrības lika skeptiski vīpsnāt, sak, tie jau cilvēki ar zemu pašcieņu, ja jau ilgāk nespēj strādāt. Tomēr, no otras puses, šāda vēlme varētu būt pat ļoti saprotama, jo mūsu valsts iedzīvotājiem ir visīsākais mūžs ES, turklāt mēs esam viena no visvairāk slimojošām tautām Eiropā.

Paaugstināšana neizbēgama
Lai gan pensiju gaidošie cilvēki kādu laiku cerīgi rēķinājās, ka pensionēšanās vecums paliks 62 gadu līmenī, krīze viesa neizbēgamas korekcijas – nu valdība plāno pakāpeniski paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem. Vēl gan nav izdomāts, kuru no diviem variantiem pielietot. Viens paredz pensionēšanās vecumu ik gadu paaugstināt par pusgadu – 65 gadu vecumu kā sievietēm tā vīriešiem sasniedzot 2021.gadā. Savukārt otrs – ik gadu paaugstināt šo vecuma pa trim mēnešiem, 65 gadu slieksni sasniedzot 2026.gadā. Sākotnēji bija plānots šo ieceri sākt īstenot jau ar 2014.gadu. Taču, ņemot vērā ekonomisko situāciju, to varētu sākt darīt ar 2016.gadu.
Pensionāru federācija atzinusi, ka paaugstinājums ir neizbēgams, tikai tas jāveicot pakāpeniski pa pusgadam.
Kā liecina Statistikas pārvaldes dati, uz 1000 iedzīvotājiem līdz 14 gadu vecumam 2010.gadā ir 1470 pensijas vecuma iedzīvotāji. Kopumā Latvijā ir 454,6 tūkstoši pensionāru, kas ir 20,2% no kopējā iedzīvotājus skaita. Salīdzinot ar 1993.gadu, šis skaitlis samazinājies, jo ir pieaudzis pensionēšanās vecums. Paaugstinot pensionēšanās vecumu, valsts cer ilgākā laika posmā iekasēt nodokļus un mazāk noslogot sociālo budžetu. Tomēr darba devēji nebūt nav tik vienoti, ka tas būs labākais risinājums.

65 gadi – pārāk daudz
Zināšanas, ko cilvēks iegūst mūža laikā strādājot kādā konkrētā nozarē, bieži ir ļoti būtiskas kvalitatīva darba veikšanai. To atzīst teju visi darba devēji, jo viņi lieliski zina, ka nepieciešamos profesionāļus atrast kļūst aizvien grūtāk. Tā šūšanas uzņēmuma „EK Auce” vadītāja Aija Vežuka norāda – ja kādreiz fabrikā strādāja 400 cilvēku, tad tagad ir problēmas atrast nieka 20. Atbilstošus darbiniekus uz Auci nākoties vest no Jelgavas un pat kaimiņos esošās Lietuvas. Tomēr pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem viņa sauc par neprātu.
A.Vežuka: „Tiem, kas to izdomājuši, vajadzētu apbraukāt uzņēmumus visā valstī, un tad viņi ieraudzītu, ka cilvēki jau 60 gados ir nomocīti un nav spējīgi produktīvi strādāt. Nezinu, varbūt tie, kam nav jāstrādā fizisks darbs, var novilkt līdz 65 gadiem. Taču savā šūšanas uzņēmumā redzu – cilvēkiem ir sabojājusies redze, samazinājies darba ātrums. Tā visa ietekmē viņi neko daudz vairs nespēj arī nopelnīt. Lauku cilvēkam pēc 50 ir ļoti grūti, jo viņam ir arī sava piemājas saimniecība, smags fizisks darbs. Ir tādi, kuri gribētu pārkvalificēties, bet viņi to vairs nespēj. Un ko lai dara? Domāju, ka darba devējam viegli nebūs, jo šiem cilvēkiem arī pēc 60 gadiem ir jādzīvo un jāēd, bet viņi sevi jau ir izsmēluši.”
A.Vežuka arī pieļauj, ka var veidoties situācijas, kurās izmanīgs darba devējs atradīs iespēju tikt vaļā no šāda neproduktīva cilvēka, arī pirms viņš būs sasniedzis 65 gadu vecumu, tādējādi pakļaujot šo cilvēku lielam nabadzības riskam.
Savukārt AS „Aldaris” valdes priekšsēdētāja Ināra Šure norāda – atsevišķos ražošanas posmos tieši pensijas vecuma cilvēku zināšanas ir neaizstājamas, jo ir profesijas, kas saistītas ar alus ražošanas procesu, un Latvijā šobrīd nav apgūstamas. Protams, tiek izmantota arī iespēja apmācīt jaunākos darbiniekus ārvalstīs, lai nodrošinātu specifisko zināšanu bāzi un garantētu veiksmīgu paaudžu maiņu, piebilst „Aldaris” vadītāja. „Virs 56 gadu vecuma Aldarī pašlaik strādā 20 cilvēki un lielākā daļa – ražošanā. Tie ir retu profesiju pārstāvji, no kuriem mēs nebūt negribētu šķirties tieši viņu profesionālo zināšanu dēļ,” norāda I.Šure. Taču arī viņa piekrīt, ka ne katrs cilvēks 60 gadu vecumā vēl spēj strādāt.
I. Šure: „Paaugstinot pensionēšanās vecumu, valstij vienlaikus būtu jārūpējas par sociālās sistēmas, garantiju nodrošināšanu un attīstību, lai pagarinātu cilvēka mūža ilgumu. Jo, ja cilvēks smagi strādājis un nespēj pienācīgi rūpēties par savu veselību, tad, sasniedzot pensijas gadus, viņš vairs nespēj pienācīgi strādāt.”
Tikmēr Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) norāda – darba tirgus pieprasījums un paradumi darba vietās neizbēgami mainīsies. Ņemot vērā to, ka jau pašlaik trūkst dažādu speciālistu, jādomā, kā nākotnē izmantot vecākā gada gājuma cilvēku pieredzi un vēlmi strādāt, piemēram, radot iespēju strādāt attālināti un dažādojot darba laika nosacījumus.
„Uzskatu, ka drīzumā mainīsies tradicionālie darba devēju aizspriedumi par pirmspensijas vecuma cilvēku darba spējām,” norāda LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle. „Piemēram, labi zinām, ka tikai smalkākajos restorānos īpaša kvalitātes zīme ir apkalpojošais personāls ar ''sirmiem deniņiem''. Cerams, ka informācijas tehnoloģiju un komunikāciju prasmes, valodas zināšanas vairs nebūs šķērslis pirmspensijas vecuma cilvēkiem iesaistīties produktīvos pakalpojuma sektoros un apstrādes rūpniecībā, kur tehnoloģijas attīstās un piedāvā arvien labākus darba apstākļus, mazina darba vides riskus veselībai,” norāda E.Egle.

Ko nesīs diskusija
Dalībvalstu valdību vēlme paaugstināt pensionēšanas vecumu tikai Latvijā, šķiet nav raisījusi teju nekādu sabiedrības pretreakciju. Francijā, pret vēlmi šo vecumu 2018.gadā paaugstināt no 60 līdz 62 gadiem, protestēja miljoniem iedzīvotāju. Neapmierināti bija pat briti, kuru valdība 2020.gadā apsver daudz maigāku paaugstinājumu sievietēm – no 60 uz 62 gadiem.
Ņemot vērā šos iedzīvotāju protestus, un milzīgo spriedzi, kādu dalībvalstu budžetiem rada sabiedrības novecošanās, Eiropas Komisija (EK) līdz 15.novembrim veic sabiedrisku apspriešanu, kā radīt atbilstīgu, noturīgu un drošu pensiju sistēmu visā ES. Tomēr sociālo lietu komisārs Lāslo Andors uzsvēris, ka EK ziņā nav radīt vienotas direktīvas pensiju jautājumos – par to pilnībā atbildīgas ir dalībvalstu valdības. Pēc sabiedriskās apspriešanas EK, redzot kopainu, jaunu likumdošanu varētu radīt vienīgi pārrobežu jautājumos, piemēram, kā garantēt pensijas tiem, kas aktīvo mūža daļu pavadījuši vienā valstī, taču pensijas vecumā dzīvo citur.
Tāpat EK nevar palīdzēt tiem daudzajiem pensionāriem, kuriem mūža nogali nākas pavadīt lielā trūkumā. Atbildību par to, lai šie cilvēki nebūtu spiesti staigāt ar pastieptu roku, jāuzņemas nacionālo valstu valdībām un pašvaldībām.
Lai EK gūtu priekšstatu par Latvijas pensiju sistēmu, ikviens savu viedokli aicināts izteikt, aizpildot atbilstošo anketu latviešu valodā mājas lapā:
http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=699&langId=lv&consultId=3&visib=0&furtherConsult=yes

Uzziņa
Pensionēšanās vecums Es dalībvalstīs(*):
Valsts, Sievietēm, Vīriešiem
Īrija 65 (66) 65 (66)
Lielbritānija 60 (no 2020. g. – 65) 65
Dānija 65 65
Zviedrija 65 65
Nīderlande 65 65
Beļģija 64 (no 2009. g. – 65) 65
Francija 60 60
Grieķija 55 – 60 55 – 63
Itālija 60 65
Luksemburga 65 65
Portugāle 65 65
Somija 65 65
Spānija 65 65
Austrija 60 65
Vācija 65 (no 2012. g. – 67) 65 (no 2012. g. – 67)
Kipra 65 65
Malta 60 61
Čehija Nav noteikts vienots pensionēšanās vecums, sievietēm tas mainās atkarībā no izaudzināto bērnu skaita. Pensionēšanās vecumu palielinās, līdz tas vīriešiem un bezbērnu sievietēm sasniegs 65 gadus.
Igaunija 59,5 63
Ungārija 62 62
Lietuva 60 62,5
Polija 60 65
Slovākija 62 62
Slovēnija 58 – 63 58 – 65
Rumānija 58 (no 2014. g. – 60) 63 (no 2014. g. – 65)
Bulgārija 58 – 63 63
* Katra valsts papildus vecuma prasībām ir noteikusi vēl citus kritērijus, kas jāizpilda, lai personai būtu tiesības saņemt pilnu vai daļēju vecuma pensiju šajā valstī. Vecums var mainīties atbilstoši katras valsts nacionālās likumdošanas izmaiņām.
(Avots: VSAA)

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties