#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Vai LV = ES pilsonība?
, 2010. gada, 19.jūnijs

Katrs Latvijas pilsonis ir arī Eiropas Savienības pilsonis – atziņa, kas vairumam ir tikai fakta konstatācija. Tomēr šie koncepti sevī ietver plašu tiesību, pienākumu un iespēju spektru. Par to, ko sevī ietver Eiropas pilsonība un cik tā ir nozīmīga vai nenozīmīga Latvijas pilsoņiem, piektdien diskutēja starptautiska ekspertu grupa.

Atklājot konferenci ‘Eiropas pilsonība viņpus skepticisma: Politiskā identitāte un līdzdalības mehānismi’ Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītājas vietnieks Valdis Zagorskis teica: „Aptaujā, ko regulāri pasūta Eiropas Komisija ir arī jautājums: Vai jūs jūtaties lepni, ka esat eiropieši? Pirms pāris gadiem atbilžu variantiem ‘jā’, ‘nē’, ‘nezinu’ tika pievienots vēl viens variants ‘nejūtos kā eiropietis’. Ļoti daudzi Eiropas Savienības pilsoņi izvēlējās tieši pēdējo atbilžu variantu.”
Tāpēc konferences mērķis bija izgaismot problēmas un iespējamos risinājumus.

Valsts pilsonība = ES pilsonība?

Viens no pamatpostulātiem Eiropas pilsonībā ir neaizstāt, bet papildināt valsts pilsonību. Diskusija vairākkārt atgriezās pie jautājuma: kas tiek saprasts ar pilsonību? Jautājums tika skatīts no virknes dažādu skatu punktu – juridiska, politiska, praktiska un emocionāla.

Vairāki eksperti norāda, ka pirmām kārtām ir jānošķir nacionāla pilsonība no Eiropas pilsonības, jo tās sevī ietver atšķirīgus elementus raugoties gan no cilvēku izpratnes, gan juridiskā satura. Politikas centra Europeum direktors Dāvids Krāls norāda, ka galvenās atšķirības saskatāmas attiecībā uz tiesībām un pienākumiem: „Kā valsts pilsonim tev var būt konkrēti pienākumi, piemēram, nodokļi, militārais dienests vai kas tamlīdzīgs. ES pilsonībā nekas tāds nav ietverts. Runājot par Eiropas pilsoņa tiesībām, kā būtiskākās vēlētos šeit minēt vienlīdzību [..], daudziem noteikti būtiskas ir brīvas kustības un apmešanās tiesības ES robežās, [..]vēl viens no tiesību veidiem ir balsstiesības, un pēdējās, bet ne tāpēc ne mazāk nozīmīgas, ir tiesības saņemt diplomātisko palīdzību.”

Sociālantropologs Roberts Ķīlis uzskata, ka pastāv divu līmeņu kategorijas, kurās tiek izprasta pilsonība: viens ir lokāls priekšstats par to, kas ir vai nav pilsonis un otrs ir Eiropas pilsonība. Eksperts norāda, ka latviešu izpratnē par pilsonību būs virkne lokālu elementu - tādas lietas kā lojalitāte savam karogam, piecelšanās skanot himnai u.c.: „Tās nav īsti pilsonības apziņas īpašības, ko varētu sasaistīt ar Eiropas pilsonību. Tur tomēr mēs laikam runājam caur kategorijām: es zinu savas tiesības, savus pienākumus, es zinu un māku šīs tiesības izmantot pietiekami konkrēti, sākot no patērētāja tiesībām, līdz vēlētāju tiesībām, līdz ekonomiskā subjekta tiesībām utt. [..] Aktīvs indivīds, kas maksā nodokļus, zina savas tiesības, palīdz citiem, iesaistās sabiedriskās organizācijās – tas ir pilsonis.”

Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece Dace Akule Eiropas pilsonības būtībai pieiet daudz pragmatiskāk, uzskaitot daudzās sadzīves situācijas, kurās cilvēks var justies kā Eiropietis – tiesības brīvi pārvietoties, strādāt, studēt un apmesties uz dzīvi ES robežās, saņemt veselības apdrošināšanas karti, muitā stāties atsevišķā, ES pilsoņiem domātā rindā, kas virzās uz priekšu daudz ātrāk, saņemt diplomātisko palīdzību jebkurā dalībvalsts vēstniecībā jebkur pasaulē utt. Viņasprāt, tieši šādas praktiskas situācijas palīdz patiesi izjust piederību ES. Ārlietu ministrijas ES direkcijas vadītāja Ilze Juhansone gan norāda, ka visas labās lietas ļoti ātri tiek uzņemtas kā pašsaprotamas, kas rada izaicinājumu meklēt aizvien jaunas iniciatīvas, kas iedzīvotājiem šķiet svarīgas.

Vai mums pieder Eiropas Savienība?

Retorisks jautājums, ko Eiropas pilsonības kontekstā uzstāda EK pārstāvis Joahims Otts. No viņa teiktā izriet, ka tādam uzskatam vajadzētu būt ikviena ES pilsoņa apziņā. Tomēr pretim stājas sabiedrībā izplatītā skepse par institūciju darbību motīviem un savu spēju šos procesus ietekmēt.

Eiropas Politikas pētījumu centra pētnieks Pjotrs Macejs Kačinskis gan uzskata, ka pie vainas ir nevis eiroskepse, bet gan skepse pret politiskajiem procesiem nacionālajā līmenī. Šim uzskatam pievienojas arī PROVIDUS pētniece Marija Golubeva, tomēr norāda: „Es domāju, ka skepticisms par publisko politiku nav kaut kāda parādība, ar kuru Latvijas iedzīvotājs jau piedzimst.” Viņa nosauc trīs galvenos skepses iemeslus. Pirmais ir ekonomiskais stāvoklis – ‘treknajos’ gados dzenoties pēc pārticības statusa simboliem par politisko līdzdalību tika aizmirsts, tagad tam neatliek laika, jo jācenšas nopelnīt iztikai. Otrs iemesls ir politikas stereotipizēšana, radot ap to ‘netīras’ nodarbošanās auru. Trešais no minētajiem iemesliem ir juridiski šaurā izpratne par to, kuri ir un kuri nav valsts pilsoņi – to nosaka „nevis aktivitāte, nevis rīcība, bet juridiskais statuss”, tādejādi kavējot visu iedzīvotāju iespējas pievērsties valsts veidošanas procesam.

Tomēr skepse nav vienīgais kavēklis ceļā uz Eiropas pilsonības izpratnes iedzīvināšanu. Jau minētais fakts, ka liela daļa ES pilsoņu neidentificē sevi ar Eiropu, bet drīzāk uztver to kā kādu ārēju spēku, neļauj iesakņoties domai, ka viņi paši varētu ietekmēt sev aktuālās norises un tikt sadzirdēti.
„Eiropeiskums nav nekas ārējs. Nav tā, ka Eiropas risinājumi ir kaut kur tur ārā. Ar risinājumu var nākt klajā šeit un to realizēt Vācijā, un otrādi. Tā nav vienvirziena iela no Eiropas uz dalībvalsti. Tik ilgi, kamēr Eiropas jautājumi nacionālajā parlamentā, sabiedrībā un medijos tiek uztverti kā ārpolitika, tiek pieļauta milzīga kļūda,” uzsver P. M. Kačinskis.

Kā vēl viena problēma tiek minēta sarežģītā Eiropas politiskā struktūra, kas kavē vienkāršo pilsoni pilnvērtīgi iesaistīties un līdzdarboties politiskajos procesos. M. Golubeva norāda: „Nepieciešams vairāk veicināt tādus pilsoņu līdzdalības veidus, kas neprasa no pilsoņiem tik augsta līmeņa institucionālo kompetenci. Izmantot jauniešu vidū iecienītos sociālos tīklus u.tml.”

Līdz Eiropas pilsonībai ir jāizaug

Secinājums, kas konferences laikā izskanēja vairākkārt: Eiropas pilsoniskuma apziņa ir jāsāk veidot nacionālajā līmenī, tā nevar tikt uzspiesta ‘no augšas’.

„Šeit tika minēts, ka mēs dzīvojam ļoti eiroskeptiskā valstī. Arī tas ir zināms paradokss, jo, ja mēs skatāmies no dažādu socioloģisko aptauju datiem, tad ticība Eiropas Savienībai un tās pozitīvisimam Latvijā ir ļoti zema. Savukārt, ja mēs skatāmies citas aptaujas, tad Latvijas pilsoņi daudz vairāk uzticas Eiropas institūcijām nekā nacionālajām institūcijām. Mēs neticam Eiropas Savienībai, bet mēs ticam tās institūcijām. Varbūt tas ir aspekts, kas mums ir jāizmanto arī skaidrojot dažādus Eiropas Savienības lēmumus,” spriež I. Juhansone, „Eiropas pilsonību nevar uzspiest no malas. Līdz Eiropas pilsonībai mums katram, kopā ar tām iniciatīvām, kas ir Eiropā, ir jāizaug.”

Konferenci organizēja politikas centrs EuroCivitas un EK pārstāvniecība Latvijā.

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties