#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
Vēlēšanas tuvojas: kā latviešus piespiest vēlēt?
, 2010. gada, 24.maijs

Reizi četros gados daļa sabiedrības izdara savu pilsoņa pienākumu pie vēlēšanu urnas ar cēlu mērķi – lai Saeimas simt krēslus aizņemtu pēc iespējas labāki politiķi. Tomēr, ja nāk miegs, nesimpatizē kandidātu personālijas vai politika izraisa riebumu, vēlēšanās var arī nepiedalīties.

Tikmēr, piemēram, Beļģijā, Luksemburgā vai Grieķijā vēlēšanas ir obligātas. Ar priekšlikumu ieviest piespiedu apmeklējumu vēlēšanu iecirkņos savulaik klajā nāca eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, taču tas palika tikai politiķu runu līmenī pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Piemēram, Beļģijā, kur arī vēlēšanas ir noteiktas kā obligātas, konsekventi ir viens no augstākajiem vēlētāju aktivitātes līmeņiem pasaulē.

Cimdars: ne pātagu, ne burkānu
Varbūt, vēlēšanu iecirkņa apmeklējumu padarot par obligātu, uzlabotos ne vien vēlētāju aktivitāte, bet arī vēlēšanu rezultāts būtu cits – kvalitatīvāki politiķi? Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars esamajai.lv strikti norāda: „īsā atbilde uz jautājumu ir – nē.”
Viņš ir pārliecināts, ka jebkurš piespiedu mehānisms rada pretestību. „Atliek tikai kādai labai lietai vai idejai pielikt priekšā vārdu „obligāti”, un mēs iegūsim pretēju efektu. Piemēram, ja mēs teiktu, ka piedalīšanās Lielajā pavasara talkā ir obligāta, tad viss, ko mēs iegūtu būtu nekārtīga un piemēslota vide, jo vairāk cilvēku censtos no šī piespiedu pasākuma izvairīties,” vērtē A. Cimdars. CVK priekšsēdētājs ir pārliecināts – ja vēlamies paaugstināt vēlētāju līdzdalību vai iegūt kvalitatīvākus politiķus, nebūtu pareizi lietot ne pātagas, ne burkāna principu.
„Manuprāt, līdzdalība vēlēšanās ir tikai rādītājs, vai un kā cilvēki sevi asociē ar valsti. Ja valsts mums kā indivīdiem nav svarīga, ja mēs neredzam savu atbildību tādu nosacījumu un vides veidošanā, kādā vēlētos dzīvot, tad mēs nepiedalīsimies vēlēšanās ne kā vēlētāji, ne kā deputātu kandidāti. Un tas nozīmē, ka arī politiķu kvalitāte ir tikai iepriekšminēto attiecību „cilvēks – valsts” rādītājs. Politiķi – tie ir cilvēki no mūsu vidus, cilvēki, kurus izvēlamies, piedaloties vai nepiedaloties vēlēšanās, jo arī nepiedalīšanās vēlēšanās ir mūsu izvēle, kas ietekmē vēlēšanu rezultātus. Līdz ar to, ja ir kāds virziens, kurā jāstrādā, lai palielinātu vēlētāju aktivitāti, tad ir jāpieliek pūles, lai uzlabotu cilvēku attiecības ar valsti. Un tas nav darbs tikai priekšvēlēšanu vasarai, tas ir darbs katrai dienai,” klāstīja A. Cimdars.
Tikmēr Beļģijas Karalistes vēstnieka Latvijā asistente Signe Krilova skaidro – lai arī noteiktie naudas sodi par nepiedalīšanos vēlēšanās reālajā dzīvē parasti Beļģijā netiek piemēroti, tomēr vēlēšanu obligātums beļģos rada apbrīnojamu pienākuma apziņu. „Lai gan sods par nepiedalīšanos vēlēšanās var pārsniegt pat 100 eiro, soda naudu parasti neiekasē,” viņa atzina. Tomēr tas esot pietiekams motīvs vēlēšanās piedalīties.

N. Muižnieks pret piespiedu demokrātiju
A. Cimdaram gan piekrīt arī aptaujātie eksperti. Politikas eksperts Nils Muižnieks: Esmu pret piespiedu demokrātiju, īpaši tādā sabiedrībā, kas piedzīvoja padomju „obligāti-brīvprātīgās” pseidovēlēšanas un subotņikus. „Domāju, ka ir daudzi citi veidi, kā veicināt sabiedrības līdzdalību.” N. Muižnieks sniedz atšķirīgu ierosinājumu vēlēšanu efektivitātes uzlabošanai: „Vēlēšanu izdevumu tēriņu griesti dotu kādu cerību, ka vēlēšanas nav nopirktas. Vajadzētu arī piespiest partijas biežāk atskaitīties vēlētājiem vai ar tiem uzturēt kontaktu starp vēlēšanām, piemēram, liekot
savākt zināmu skaitu parakstu katrā vēlēšanu apgabalā. Bet neuzskatu, ka
vajag piespiest vēlētājus.”
Tāpat žurnālists Kārlis Streips neuzskata, ka vēlēšanām Latvijā būtu jābūt obligātām. „Problēma Latvijas politiskajā sistēmā neizriet no tā, vai cilvēki balso vai nebalso. Problēma izriet no tā, ka Latvijā ir politiskā „elite”, kura laika gaitā ir iemācījusies, ka tā var darīt absolūti jebko, kas tai tīk, un suņi varbūt ries, bet karavāna mierīgi dosies tālāk. Šie ir ļaudis, kurus, jā, ir ievēlējuši tie Latvijas Republikas pilsoņi, kuri vēlēšanu dienā nokļūst kādā no iecirkņiem. Un, starp citu, 60,89% balsstiesīgo, kas bija sasniegtais procents 2006. gada Saeimas vēlēšanās, nemaz tik ļoti slikts rādītājs nav. Taču, ņemot vērā to, ka partijas pie mums lielākoties tiek ievēlētas vai neievēlētas visādu iemeslu dēļ, kas nesaistās ar politiskā piedāvājuma kvalitāti – nebeidzamie reklāmas klipi, solījumi, kuru paudēji labi zina, ka solījumu nevarēs pildīt, smuka frizūra, smuki zobi – absolūti nav garantiju, ka tie nepilnie 40 procenti, kuri attiecīgajā dienā palika mājās, visi bija cilvēki, kuri balsošanas gadījumā būtu veikuši pārdomātu un kvalitatīvi apzinātu izvēli,” ir pārliecināts populārais žurnālists.


K. Streips protestētu un bojātu biļetenus
„Piedevām, Latvijā ir pietiekami objektīvi iemesli, kāpēc obligāta balsošana nebūtu efektīva, sākot jau ar to, ka valstī ir daudz iedzīvotāju, kuri nedzīvo tā dēvētā pieraksta vietā vai arī ir pavisam bez pieraksta. Loti, ļoti daudz Latvijas vēlētāju vispār neatrodas Latvijā, un ārzemēs tikt pie urnām nav garantēti viegls process. Patlaban CVK jau ir uzsākusi kampaņu par pieteikšanos balsošanai pa pastu, bet cik būs tādu, kuri ikdienas darba un dzīves apstākļos par to iedomāsies? Katrā gadījumā dati no iepriekšējām vēlēšanām rāda, ka ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi nav īpaši aktīvi balsotāji, un diez vai valsts rīcībā būtu kādas sviras, kas ļautu piespiest tautieti, teiksim Denverā, Mančesterā, Mumbajā vai Nižņinovgorodā darīt to, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par vēlētāju,” raizējas K. Streips. S. Krilova nepiekrīt K. Streipam. „Beļģijā vēlēšanas ir obligātas jau kopš 19. gadsimta, beļģi ar mātes pienu ir ieaudzināti vēlēt, arī ārzemēs esot. To var izdarīt ļoti ērtā veidā pa pastu, klātienē vēstniecībā vai deleģējot kādu citu cilvēku,” sacīja S. Krilova.
„Par sevi varu pateikt vienu. Pagaidām es vēl katrās vēlēšanās esmu spējīgs izvēlēties sarakstu, par kuru balsot, pat neņemot vērā to, ka visi tie, par kuriem esmu balsojis laikā kopš 1993. gada, mani ir pievīluši, un dažos gadījumos – līdz ārprāta līmenim. Bet, ja valsts ar savu politisko "eliti" priekšgalā man pateiktu, ka vēlēšanās ir jāpiedalās obligāti, tad es pilnīgi noteikti kā protestu izmantotu sabojāta biļetena iemešanu kastē,” viņš pauda savu pārliecību.
Zināšanai – 10. Saeimas vēlēšanas notiks 2. oktobrī. Tieši šajā dienā pie vēlēšanu urnām varēs doties visi tie, kas sasnieguši 18 gadu vecumu un iemantojuši pilsoņa pasi, arī cietumos, kā arī 24 vēlēšanu iecirkņos ārpus mūsu valsts robežām. Ja vēlēsies, protams.

Foto: www.savervote.com

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties