#

Eiropas Savienības mājā Rīgā Nāciet uzzināt par Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām, jautājiet un izsakiet savu viedokli!

Aspazijas bulvāris 28

67-085-445

  • #
  • #
  • #
  • #
VVF@President.EU?!
, 2009. gada, 18.novembris

Ceturtdienas vakarā Eiropas Savienības līderi – svinīgās vakariņās pasludinās Eiropas Savienības prezidenta vai prezidentes vārdu. Latviešu presē jau izskan cerīgi apgalvojumi par „dāvanu” Latvijai, ja dienu pēc mūsu neatkarības gadadienas izrādītos, ka bezpartejiskā, bet daudzās Eiropas valodās prasmīgā, rietumu izglītību guvusī, bet ar austrumeiropas pilsonību un lielisku reputāciju apveltītā Vaira Vīķe Freiberga tiktu nominēta par pirmo miermīlīgā ceļā kronēto Eiropas superlīderi.

Taču šie apgalvojumi par latiešu „izredzētību” Eiropā, bez dziļākas analīzes par lietu kārtību liekas naivi un bērnišķīgi. Lai arī latviešu ausij tas nepatīk, bet Briseles koridoros Vairas Vīķes – Freibergas izredzes tiek saistītas ar lielvalstu vēlmi ievēlēt „vāju un paklausīgu” kandidātu, lai Britu, Franču un Vācu valstu vadītāji nenonāktu eiroprezidenta ēnā. Taču mēs Latvijā zinām, ka prezidente Freiberga savos 8 valdīšanas gados pārsteidza ar neatkarību, intelektu un tautas motivētspēju daudzus. Varbūt tieši tāpēc svarīgi saprast, kādi argumenti noteiks Eiropas pirmā prezidenta izvēli.

Eiropā, gluži kā jebkurā politikas līmenī, visu izšķir intereses. Lai arī lēmums ir tikai 27 valstu līderu rokās, arī viņi ne vienmēr rīkojas tikai pēc personīgo simpātiju vai „politisko draugu” principa.

ES gadījumā lēmuma pieņemšanu jo īpaši komplicētu padara katra kandidāta politiskā piederība partijai, kas šobrīd Eiropā ir Konservatīvie spēki. Tādejādi Vairas Vīķes - Freibergas „bezpartejiskums” var kļūt gan par viņas Ahileja papēdi, gan galveno veiksmes punktu. Jo, kad no vismaz 10 cilvēku garā saraksta ES prezidējošās – Zviedrijas premjers izkristalizēs 3 cerīgākos kandidātus, tajā visdrīzāk būs viens konservatīvo, viens Sociāldemokrātu un viens „neitrālais” kandidāts. Vairas Vīķes-Freibergas „neitralitāte” var nospēlēt izšķirošu lomu līderu simpātijās it īpaši, ja balsojums ieilgs vairākās kārtās un ja mūsu kandidāte saglabās savu, pagaidām cerīgo vietu, listē kaut vai kā vienīgā sieviete starp „nopietnajiem kandidātiem”.

Īpaši iepriekšējās nedēļās – atlasot kandidātus augstajam amatam, katrā dalībvalstī kreisās un labējās partijas centās atrast superkandidātu no sava vidus. Taču jāatceras, ka nevienai no politiskajām ģimenēm pie ES līderu galda nav izteikts vairākums.

Sociālistu gandrīz vienīgais kandidāts ilgu laiku ir bijis Britu kādreizējais premjers Tonijs Blērs, kura cerībām kāju priekšā tiko aizlika Francija un Vācija argumentējot ar faktu, ka viņa eiroskeptiskā nācija nepiedalās tādos eiropeiskos projektos kā EIRO valūta un Šengena, kā arī nav ES dibinātājvalsts. Tagad par Sociālistu līderi tiek saukts Spānijas premjers Zapaterro, taču viņa „problēma” ir portugālis – ES Komisjas šefs Žozē Baroso, jo lielo amatu izvēlē svarīgs ir arī „ģeogrāfiskais balans”.

Eiropas konservatīvo ģimene tikmēr izvirzījusi ne tik harizmātiskus, mazo un vidējo valstu līderus: Luksemburgas premjeru Žanu Klodu Junkeru, kurš amatā sabijis nu jau 15 gadus, Nīderlandes premjeru Janu Pēteru Balkanendi, kā arī nesen amatā nonākušo Beļģijas premjeru Hermanu Van Rompuju. Visi trīs Beneluksa valstu premjeri, lai arī vīri ar lielu līdera un Eiropas lietu pieredzi, tomēr nevar tikt uzskatīti par Helsinkos, Madridē un Attēnās uz ielas labi atpazīstamiem politiķiem. Tiesa iespējams arī Vairu Vīķi – Freibergu ne katrs Egejas salu iedzīvotājs atpazītu.
Konservatīvo izvēlē noteicošais ir fakts, vai kandidāts pārstāv ES dibinātājvalsti, kas ir kopbudžeta maksātājvalsts un Eirovalūtas lietotāja. Piederība „veco- sponsoru- eiro klubiņam” ne reizi vien izšķīrusi nozīmīgākos mirkļus ES vēsturē. Šis arguments bija „diplomātisks iemesls, lai Francija uzliktu veto Tonija Blēra kandidatūrai. To pašu loģiku papildinot ar faktu, ka Latvija šobrīd ir ES „rūpjubērns”, varētu arī lietot jebkurš, lai atteiktu Vairai Vīķei Freibergai.

Nozīmīgs fakts ir arī personīgās attiecības starp līderiem zālē. Proti, Nīderlandes, Luksemburgas, Beļģijas un Spānijas premjeri sēdēs pie tā paša ES Prezidenta izraudzīšanās galda, bet Vaira Vīķe Freiberga, un citi kandidāti, kas šobrīd nav ES premjeri un prezidenti, cik zināms, netiks aicināta uz darba interviju Briselē ceturtdienas vakarā. Vadoties pēc līdzšinējās ES līderu savstarpējā lēmumu tirgus loģikas, pagaidām Eiropas presē vislielākās cerības tiek piedēvētas Beļģijas premjeram, kura varoņdarbs ir valsts saliedēšana pēc gadu ieilgušās krīzes, bet viņa vājums (līdzīgi kā mūsu kandidātei) ir praktiskās pieredzes trūkums vadīt 27 valstu ambīciju un interešu saliedēšanu.

Tiesa, ir viens Eiropā ļoti moderns arguments, kur mūsu bijusī prezidente ir nepārspējama atšķirībā no citiem publiski nominētajiem kandidātiem. Dzimums. Ja neskaita ne pārāk skaļi minēto ideju par Somijas prezidentes Tarjas Halonenas „paaugstināšanu amatā”, Vaira Vīķe Freiberga ir līdz šim vienīgā nopietni virzītā sieviete augstajam amatam. Šī argumenta nozīmi nedrīkst nenovērtēt, jo citos Briseles amatos dominē vīrieši, bet Eiropas Savienība pasaulē ir viens no sieviešu līdztiesības popularizētājiem. Tāpēc, ņemot vērā šī amata ceremoniālo raksturu, un faktu, ka pirmais Eiropas Prezidents jāizvēlas īpaši cēls un tāds, kas demonstrē Eiropas vērtības pasaulei - „sievietes spēks” Vairai Vīķei Freibergai ir varbūt pat nopietnāks kā piederība mazai un jaunai dalībvalstij.

Spriežot pēc Briseles koridoros minētajiem apsvērumiem, „neviens nevēlas, lai ES prezidents savā svarīgumā pārspēj valstu līderus pašus”, atzīst kāds sarunās iesaistīts diplomāts. „ Zīmīgi, ka ne Francijas, ne Vācijas vai citu lielvalstu pašreizējie līderi neraujas pēc eiropaugstinājuma amatā, tādejādi var secināt, ka viņa reālā loma Briselē nebūs pārāk nozīmīga.” ES prezidenta vienīgā Lisabonas līgumā definātā loma ir 4 reizes gadā vadīt ES galotņu sanāksmes un ārpus tā reprezentēt ES-27 valstu savienību pasaulē. ES prezidentam nav savu veto tiesību vai iespējas balsot par ES lēmumiem – amats ir vairāk ceremoniāls, ja vien pati personība nevēlēsies šo simbolisko amatu piepildīt ar harizmātisku saturu.

„Vēl bez psiholiģiski patīkamā efekta, ko no mūsu prezidentes iespējamās nonākšanas amatā iegūtu Latvija, diplomātijā un ilgtermiņā mums, kā mazai valstij, daudz vertīgāk ir, lai stiprs un Eiropas ārpolitiku apvienot spējīgs kandidāts kļūtu par ES ārlietu ministru,” man norādīja kāds Latvijas diplomāts. „Šim amatam savu kandidātu mēs neizvirzam, jo jau uzvara cīņā par prezidenta amatu būtu gandrīz neticams panākums. Eiropas Ārlietu ministra amata kandidātu saraksts gan nav tik garšs kā prezidenta kabineta tīkotāji, tomēr tajā daudz labāk saskatāma nepārprotama lielvalstu interese iegūt šo daudz vairāk reālpolitikai pietuvināto amatu.” 
 

Bezmaksas telpas

ES māja piedāvā bezmaksas telpas pasākumiem, diskusijām un citiem pasākumiem.

Pieteikties